Dzintars Kļaviņš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Dzintars Kļaviņš
Personīgā informācija
Dzimis 1928. gada 18. maijā
Valsts karogs: Latvija Valmiera, Latvija
Miris 2007. gada 23. aprīlī (78 gadu vecumā)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Pilsonība Karogs: Latvija LatvijaKarogs: Padomju Savienība PSRSKarogs: Latvija Latvija
Tautība latvietis
Nodarbošanās pianists, mūzikas zinātnieks un pedagogs
Dzīvesbiedre Dzidra Kļaviņa
Ira Kļaviņa
Augstskola Gņesinu muzikāli pedagoģiskais institūts (Maskavā)

Dzintars Kļaviņš[1] (dzimis 1928. gada 18. maijā Valmierā, miris 2007. gada 23. aprīlī Rīgā) bija pianists, mūzikas zinātnieks un pedagogs. Pētījis folkloristikas un etnomuzikoloģijas jautājumus.

Izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzintars Kļaviņš dzimis 1928. gada 18. maijā Valmierā, Kaugurmuižā Latvijas armijas virsnieka Bernharda Kļaviņa (1889—1951) un skolotājas Annas Kļaviņas ģimenē. 1937. gadā tēva dienesta dēļ ģimene pārcēlās uz dzīvi Liepājā, kur Dzintars Kļaviņš mācījās Liepājas Politehnikumā laikā no 1942. līdz 1947. gadam un ieguva specializāciju tehniķis—mehāniķis. Aroda praksi viņš izgāja Kartonāžas fabrikā un rūpnīcā “Metalurgs”. Paralēli mācībām tehnikumā un praksei rūpnīcā “Metalurgs” viņš mācījās arī Liepājas Tautas konservatorijā klavieru un ērģeļspēles klasē. Beidzis Liepājas Mūzikas vidusskolas Klavierspēles nodaļu.[2]

No 1947. līdz 1951. gadam Dzintars Kļaviņš turpināja strādāt Liepājā gan kā tehniķis un tehnologs rūpnīcā “Tosmare”, gan arī kā koncertmeistars dažādos mākslinieciskās pašdarbības kolektīvos. Jau mācību laikā Kļaviņš strādāja par koncertmeistaru un pedagogu Liepājas Mūzikas vidusskolā. Liepājniece Aija Bumbiere atceras, ka Kļaviņam Liepājā esot bijis savs klausītāju pulks, kuri vienmēr meklējuši, kurā kafejnīcā spēlē Dzintars Kļaviņš. Kļaviņam esot piemitusi spēja labi improvizēt:

Pēc mūzikas vidusskolas absolvēšanas Kļaviņš devās uz Rīgu, lai iestātos Latvijas Valsts konservatorijā, tomēr netika uzņemts. Neuzņemšanas iemesls, pēc neoficiāliem datiem, varēja būt tēva kādreizējais dienests Latvijas armijā. Neskatoties uz šo neveiksmi, Kļaviņa vēlme studēt mūziku nezuda un 1954. gadā viņš devās studēt uz Maskavu, kur kā neklātienes students iestājas Gņesinu muzikāli pedagoģiskā institūta muzikoloģijas nodaļā. Augstskolu absolvēja 1960. gada 27. jūnijā, iegūstot kvalifikāciju mūzikas teorijas un vēstures pasniedzējs. 1969. gadā pabeidza arī aspirantūru.

Ventspils Mūzikas vidusskola[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1951. gadā Dzintars Kļaviņš sāka strādāt Ventspils Mūzikas vidusskolā,[3] sākotnēji par koncertmeistaru, pedagogu, un kopš 1959. gada par direktoru. Paralēli darbojās Ventspils arodbiedrību klubā kā koncertmeistars, muzikālo izrāžu un kolektīvu vadītājs. Kopš 1960. gada strādāja arī kā kormeistars Ventspils Skolotāju korī.

1956. gadā kopā ar horeogrāfu Alfrēdu Rūju organizēja un vadīja Ventspils strādnieku kluba dziesmu un deju ansambli, kurš ar iestudējumu "Līvu zeme – Dzintarzeme" aizsāka lībiešu un ventiņu folkloras popularizēšanu Latvijā un aiz tās robežām.

Kļaviņa bijušie audzēkņi (vēlākie Ventspils Mūzikas vidusskolas pedagogi) atcerējās viņu kā izcilu pedagogu. Piemēram, Vaida Salmiņa uzskatīja, ka Kļaviņš bijis pedagogs, kurš vēlējies attīstīt katra audzēkņa individuālās spējas un prasmes. Redzot, ka audzēknim padodas kompozīcija, viņš rosināja uzrakstīt mūziku kādai izrādei. Tieši tā tas esot bijis ar komponistu, folkloras pētnieku Vili Bendorfu. Vaidai Salmiņai, kura bija izvēlējusies studēt muzikoloģiju, Kļaviņš atļāva praktizēties, lasot lekcijas tautas universitātē. Arī Aija Bumbiere, kuru Kļaviņš 1963. gadā uzaicināja strādāt Ventspils Mūzikas vidusskolā, atcerējās viņa autoritāti, zināšanu plašumu, prasmi runāt un atbildēt. Bijušais audzēknis Kārlis Tenne, kurš tika uzaicināts braukt pie lībiešiem pierakstīt viņu folkloru 1956. gadā, stāstīja par direktora Kļaviņa demokrātisko attieksmi pret darbiniekiem.

Darbs augstskolās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1971. gada jūlijā ar Latvijas PSR Kultūras ministra pavēli Dzintaru Kļaviņu pārcēla no Ventspils mūzikas skolas direktora amata uz Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas mācību un zinātniskā darba prorektora amatu. Līdz 1986. gadam paralēli prorektora darba pienākumiem Kļaviņš Mūzikas teorijas katedrā mācīja mūzikas formu, kā arī vadīja muzikoloģijas diplomdarbus, kuri pārsvarā bija par latviešu mūziku. Pasniedza arī mūzikas teoriju un vēsturi kultūrizglītības darba, teātra un horeogrāfijas nodaļu studentiem. Pēc muzikologa Nila Grīnfelda nāves Dzintaram Kļaviņam piedāvāja arī vispārējās mūzikas vēstures lektora darbu Mūzikas vēstures katedrā. Līdz 1990. gadam viņš turpināja lasīt lekcijas folkloristikas un teorijas kursos horeogrāfijas studentiem. Laika posmā no 1975. līdz 1993. gadam viņš vadīja 13 sudentu diplomdarbus.[4] Darbu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā Dzintars Kļaviņš pārtrauca 1994. gada 16. maijā.

No 1994. līdz 1999. gadam Dzintars Kļaviņš vadīja Mūzikas fakultātes katedru Rīgas Pedagoģijas un Izglītības vadības augstskolā.

Bolderājas Mūzikas un mākslas skola[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1989. gadā Dzintars Kļaviņš kopā ar dzīvesbiedri Iru Kļaviņu Bolderājas mikrorajonā bijušās PSRS karaspēka apmācību bāzes teritorijā izveidoja skolu, kurā bija apvienoti trīs mākslas žanri — mūzika, māksla un horeogrāfija.[2]

Rīgas pilsētas Kultūras pārvaldes Bolderājas mākslu skola darbu sāka 1989. gada 1. septembrī.[5] Kā atceras Ira Kļaviņa, Dzintars Kļaviņš bija tas, kurš neatlaidīgi gāja uz izpildkomitejām un sūtīja daudz vēstuļu Kurzemes priekšpilsētas valdes priekšsēdētājam, skaidrojot, kāpēc šāda skola ir vajadzīga. Dzintars un Ira Kļaviņi bija pirmie, kuri Latvijā izveidoja apvienotu mūzikas un mākslas skolu. Skola sākotnējā variantā tomēr nevarēja ilgi pastāvēt, jo, kā norāda Ira Kļaviņa, valodnieki uzskatīja, ka nedrīkst nosaukumā lietot vārdu „mākslu”, pareizāk būtu “mūzikas un mākslu”, līdz ar to deja palika ārpus skolas programmas. Bolderājas mūzikas un mākslas skolas pirmā direktore bija Ira Kļaviņa, kopš 2016. gada skolu vada Artūrs Cingujevs. Dzintars Kļaviņš līdz 2000. gadam, kad devās pensijā, Bolderājas mūzikas un mākslas skolā mācīja teorētiskos priekšmetus.

Rīgas lībiešu dziesmu ansamblis “Līvlist”[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzintara Kļaviņa lielākā radošās dzīves daļa (35 gadi) bija veltīti lībiešu muzikālās kultūras saglabāšanai, ko viņš realizēja galvenokārt Rīgas lībiešu dziesmu ansamblī „Līvlist”,[6] nodrošinot ansambli ar lībiešu dziesmu un deju mūziku, kā arī veicot lībiešu mūzikas popularizēšanu Latvijā un somuugru valodās runājošās zemēs. Lībiešu trešās atmodas virzītāja Emma Ernštreite atceras, kā 1971. gadā tika dibināts ansamblis. Pēc Rīgas lībiešu apzināšanas un mēģinājumu telpu noorganizēšanas “mēs (Emma Ernštreite, Paulīne Kļaviņa un Tamāra Vilsone) steidzāmies uz Konservatoriju pie Dzintara Kļaviņa, ar kuru es jau iepriekš biju runājusi. Pastāstīju viņam, ka nodibināts lībiešu ansamblis, ka mēs zinām, ka viņš ir vācis lībiešu dziesmas un lūdzām viņu uzņemties kora vadību. Kļaviņš mums teicās visādi palīdzēt, bet sakarā ar lielo darba un sabiedrisko slodzi pats kori un tamdēļ lūgs Dzidru Kļaviņu (1924—1986), lai viņa uzņemas kora vadību.”

Dzintara Kļaviņa veidotie muzikālie materiāli ietvēra tautas dziesmas, tautas dziesmu stilizējumus un autordziesmas. Viņš apkopoja un aranžēja vēl lībiešu vidē saglabājušās, kā arī muzikologu un etnogrāfu no teicējiem pierakstītās un audioierakstos Latvijā, Igaunijā un Somijā saglabātās melodijas. Ansambļa “Līvlist” repertuāram Dzintars Kļaviņš piedāvāja arī populāras Kurzemes jūrmalas lībiešu dziedātās melodijas, nešķirojot, vai tās ir vietējās izcelsmes, vai aizgūtas. Vairākas populāras lībiešu dziesmu melodijas, kas bija ienākušas no citām tautām, tika dziedātas ar lībiešu vārdiem un faktiski ir kļuvušas par lībiešu tautasdziesmām, kā piemēram, "Zvejnieka dziesma", "Balta puķe, daiļa meita", "Ceļinieka dziesma" u.c.

Kļaviņš lībiešu muzikālā materiāla apstrādāšanai un rekonstruēšanai izmantoja etnomuzikoloģisko pieeju. Tomēr viņa kompozīcijām ir savs oriģināls rokraksts. Starp Kļaviņa sarakstītajām dziesmām ir "Līvzeme", "Jāņu vakars" (1973), "Ziemas laiku meti", "Deja", "Mūžīgā jūras balss" (2003). Skarbā jūrmalnieka dzīve un traģiskais lībiešu tautas liktenis izskan dziesmās "Ziema", "Dziesmas, nedziestiet", "Mantojums" (1983). Īpaša dziesmu virtene ir par jūru, dabu un putniem — "Dziesmas par putniem" (1989), "Jūrmalā dzimis" (1995), "Sveicināta, jūrasmāte" (1995) u.c.

Tapuši arī apjomīgāki sacerējumi. 1973.—1974. gadā uzrakstīts "Līvu triptihs". 1978.—1979. gadā pēc Jāņa Prinča 19. gadsimta lībiešu kāzu apraksta Kļaviņš muzikāli izstrādāja teatralizētu uzvedumu "Lībiešu kāzu spēle 19. gadsimtā", sastāvošu no 25 dziesmām, rotaļām un dejām. 1983.—1984. gadā Kļaviņš izveidoja svītu "Ziemas laiku meti", tajā apkopojot tradicionālo ziemas svētku norises un tradīcijas lībiešu krastā.[6] Kopdarbā ar ērģelnieku Andri Vītoliņu un lībieti Valdu Šuvcāni tapa "Lībiešu mesa" (2003), pirmais tāda apjoma garīgais darbs lībiešu valodā, kuru 2003. gadā, Dzintara Kļaviņa 75. dzimšanas dienā,[2] ansamblis „Līvlist” izpildīja Bolderājas baznīcā.

Dzintars Kļaviņš bija pirmais, kurš sistemātiski vāca, apstrādāja un apkopoja lībiešu muzikālo materiālu, sagatavojot to laikmetīgam izpildījumam. Lībiešu valodas un kultūras pētnieks un popularizētājs, Igaunijas un Latvijas kultūras sakaru pētnieks un popularizētājs Tenu Karma (1924—2014) Dzintara Kļaviņa veikumu lībiešu jomā salīdzina ar Johana Gotfrīda Herdera veikumu, jo Herders “pirms vairāk nekā 200 gadiem (vienu) lībiešu tautasdziesmu palaida Eiropas ceļos”, bet Dzintars Kļaviņš lībiešu dziesmas “palaidis pasaules ceļos” .

Kopš 1975. gada Dzintars Kļaviņš bija komponistu savienības biedrs. 1981. gadā Dzintaram Kļaviņam piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukums.

Dzintars Kļaviņš miris 2007. gada 23. aprīlī, apglabāts Rojas kapsētā.[7]

Literatūra un citi avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Intervijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Bumbiere Aija (2013), Ventspilī
  • Bendorfs Vilis (2013), Rīgā
  • Mažāne Rasma (2013), Rīgā
  • Salmiņa Vaida (2013), Ventspilī
  • Tenne Kārlis (2013), Ventspilī
  • Kļaviņa Ira (2014), Rīgā

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Erenštreite, Emma. Dažas piezīmes par lībiešu etnogrāfisko ansambļu “Līvlist” un “Kāndla” nodibināšanu. Lībiešu gadagrāmata 1997. Lībiešu krasts, 18. - 25. lpp.
  • Karma, Tenu. Piemineklis celts no dziesmām. Līvli, 1993., Nr. 5 (10)
  • Raipulis, Jēkabs. Esmu asimilējies lībietis. Atzīmējot Dzintara Kļaviņa 80. dzimšanas dienu. Līvli. 2008., Nr. 2(75), 7.-8. lpp.
  • Šuvcāne, Valda. Muzikologam Dzintaram Kļaviņam – 75. Lībiešu gadagrāmata 2003. R., Lībiešu krasts, 149.-153. lpp.
  • Šuvcāne, Valda. Komponistam un muzikologam Dzintaram Kļaviņam mūžībā aizejot. Lībiešu gadagrāmata 2007. R., Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts. 167.- 168. lpp.
  • Grauzdiņa I. un Grāvītis O. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Muzikoloģijas nodaļas absolventi 1952 –1994, 1994
  • Ete Zigurds Ventspils Strādnieku kluba lībiešu un ventiņu dziesmu un deju ansamblis (1955-1960). Bakalaura darbs Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. 2015.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Dzintars Kļaviņš». foto.jvlma.lv. Skatīts: 2018-12-14.
  2. 2,0 2,1 2,2 «Dzintars Kļaviņš». livones.net.
  3. «| Ventspils Mūzikas vidusskola». vmv.ventspils.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-01-07. Skatīts: 2018-12-14.
  4. 4,0 4,1 «JVLMA.lv». www.jvlma.lv. Skatīts: 2018-12-14.
  5. «Skolas vēsture | bmms.lv». www.bmms.lv. Skatīts: 2018-12-14.
  6. 6,0 6,1 «Livones.net - Mūzika». www.livones.net (angļu). Skatīts: 2018-12-14.
  7. «Dzintars Kļaviņš». Timenote.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]