Johans Gotfrīds Herders

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Johans Gotfrīds Herders
Johann Gottfried Herder
Johans Gotfrīds Herders
Personīgā informācija
Dzimis 1744. gada 25. augustā
Morungene, Karogs: Prūsijas karaliste Prūsijas karaliste
(tagad Karogs: Polija Polija, Moronga)
Miris 1803. gada 18. decembrī (59 gadi)
Valsts karogs: Svētā Romas impērija Veimāra, Saksijas-Veimāras hercogiste, Svētā Romas impērija (tagad Karogs: Vācija Vācija)
Vispārīgā informācija
Skola, tradīcija romantiskais nacionālisms,
"Vētras un dziņu" kustība
Galvenās intereses kultūras filozofija
Idejas tautas gars (Volksgeist)
Alma mater Kēnigsbergas universitāte
Skolotājs Imanuels Kants
Ietekmējies no Johans Georgs Hāmans
Ietekmējis Johans Volfgangs fon Gēte
Galvenie darbi "Idejas par cilvēces vēstures filozofiju" (1784./1791.)
Valoda vācu valoda

Johans Gotfrīds fon Herders (vācu: Johann Gottfried von Herder, dzimis 1744. gada 25. augustā, miris 1803. gada 18. decembrī) bija vācu dzejnieks, kritiķis, teologs un filozofs. Viens no romantisma pamatlicējiem un "Vētras un dziņu" kustības redzams pārstāvis. Ietekmējis Gētes uzskatus. Sniedzis ievērojamu ieguldījumu nācijas un tautas teorētiskajā pamatojumā.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Herders ir dzimis trūcīga skolotāja ģimenē Austrumprūsijā. Studēja teoloģiju Kēnigsbergas universitātē, kur viņa skolotājs bija Imanuels Kants, tomēr visvairāk viņu ietekmēja Johana Georga Hāmaņa uzskati. Pēc universitātes beigšanas no 1764. līdz 1769. gadam Herders bija skolotājs Rīgas Domskolā. Šajā laikā viņš iepazinās ar latviešu tautasdziesmām. Publicējis darbus par vēsturi, filozofiju un literatūras kritiku, kā arī latviešu tautas dziesmas vācu valodā (dažādu tautu dziesmu) kopojumā (Stimmen der Völker in Liedern, 1778). Herders nosodīja vācu krustnešu iebrukumu Latvijā 13. gadsimtā un latviešu zemnieku apspiešanu.[1] Atzinīgi vērtēja Garlība Merķeļa darbus.

1770. gadā Strasbūrā iepazinās ar J. V. Gēti. 1771. gadā kļuva par Šaumburgas-Lipes firstistes galma mācītāju Bikeburgā. 1776. gadā ar Gētes rekomendāciju kļuva par superintendantu Veimārā.

Herdera nozīme mūsdienās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Herders ir devis ievērojamu ieguldījumu nacionālisma teorētiskajā pamatojumā un ar to saistītās aktivitātēs, piemēram, interesē par tautas mākslu un folkloru kā jomu, kas pauž tautas raksturu, garu un ģenialitāti. Var pamatoti teikt, ka Herders devis nenovērtējamu ieguldījumu arī latviešu nacionālisma un folkloristikas attīstībā.

Līdzās Vilhelmam fon Humboltam, Herders bija viens no pirmajiem, kas izteica domu, ka valoda nosaka runātāju domāšanas veidu (šī ideja apmēram 200 gadus vēlāk bija pamatā lingvistiskās relativitātes teorijai). Herdera interese par valodu un kultūras tradīcijām kā "nācijas" pamatu [2] pamatoja arī interesi par folkloru, tautas dejām, mūziku un mākslu, kas vēlākos gados iedvesmoja brāļus Grimmus nodarboties ar vācu tautas pasaku apkopošanu.

Herders pievērsa īpašu uzmanību tautas piederības un patriotisma jēdzieniem. Viņš attīstīja tautas (Volk) teoriju līdz galējībai, uzstājot, ka "valstī ir tikai viena klase - tauta (Volk) (nevis pūlis), un karalis pieder pie šīs klases tik pat lielā mērā kā zemnieks". Uzskats, ka tauta ir kas cits nekā pūlis, bija šajā laikā jauna ideja un tāpec viņš uzskatāms par vienu no pamatlicējiem idejai par "tautu" kā pamatu bezklasu, bet hierarhiski sakārtotai nācijai.

Herdera pēdas mūsdienu Rīgā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgā Herdera vārdā nosaukts laukums, kura centrā 1864. gadā novietots Herdera krūšutēls (otrreiz uzstādīts 1959. gadā).

Kopš 1963. gada Austrijas un Vācijas universitātes piešķir Herdera balvu ievērojamiem pētniekiem un māksliniekiem no Austrumeiropas un Balkānu valstīm. 1996. gadā to ieguva komponists Pēteris Vasks.

1921.-1939. gadā Rīgā darbojās privāta augstskola Rīgas Herdera institūts. 1950. gadā dibināts Vācijas valsts atbalstīts Herdera institūts, kas nodarbojas ar Austrumviduseiropas vēstures pētniecību un reģionālo sadarbību.

Dalība sabiedriskās organizācijās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc sava drauga un atbalstītāja Johana Cukerbekera ieteikuma J. G.Herders uzņemts Rīgas brīvmūrnieku ložā "Pie zobena". Savas uzturēšanās laikā Rīgā viņš bija aktīvs ložas loceklis un pildīja sekretāra pienākumus.

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Herdera grāmatas "Idejas par cilvēces vēstures filozofiju" pirmizdevums Rīgā un Leipcigā, J. F. Hartknoha izdevniecība 1784. gadā.
  • Fragmente über die neuere deutsche Literatur (Rīga, 1766/67)
  • Abhandlung über den Ursprung der Sprache (1772)
  • Von deutscher Art und Kunst. Einige fliegende Blätter (1773)
  • Auszug aus einem Briefwechsel über Ossian und die Lieder alter Völker (1773)
  • Volkslieder nebst untermischten anderen Stücken (1778/79)
  • Ideen zur Philosophie der Geschichte der Menschheit (Rīga, 1784/91)
  • Briefe zu Beförderung der Humanität; zehn Sammlungen (1791-1797)
  • Terpsichore, Lībeka, 1795
  • Christliche Schriften, Rīga, 1796-1799
  • Metakritik zur Kritik der reinen Vernunft, Leipciga, 1799.
  • Kalligone, Leipciga, 1800.

Latviski izdots:

  • Darbu izlase / Johans Gotfrīds Herders ; sast. un piez. sagat. P.Zeile un V.Gammeršmidts ; no vācu val. tulk. V.Gammeršmidts. — Rīga : Zvaigzne ABC, 1995. — 469, [2] lpp. : portr. — (Avots : Pagātnes domātāju darbi). ISBN 9984-04-055-0

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. https://nekropole.info/lv/Johans-Herders
  2. Martin Votruba. «Herder on Language». Slovak Studies Program. University of Pittsburgh. Skatīts: 2010-06-30.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]