Eglonas-Susējas kanāls

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Eglonas-Susējas kanāls
Eglonas-Susējas kanāls (Latvija)
izteka
izteka
ieteka
ieteka
Izteka Eglona
56°09′43″N 25°55′26″E / 56.16194°N 25.92389°E / 56.16194; 25.92389
Ieteka Vilkupe
56°08′02″N 25°51′28″E / 56.13389°N 25.85778°E / 56.13389; 25.85778Koordinātas: 56°08′02″N 25°51′28″E / 56.13389°N 25.85778°E / 56.13389; 25.85778
Caurteces valstis Karogs: Latvija Latvija
Eglaines-Susēja kanāla projekts (1668. gada karte).

Eglonas-Susējas kanāls (arī Hercoga Jēkaba kanāls)[1] bija hercoga Jēkaba valdīšanas laikā 1667.—1668. gadā iesākts projekts jauna tirdzniecības kanāla izveidei, kas savienotu Daugavas un Lielupes baseinus un ļautu pārvadāt preces no mūsdienu Baltkrievijas uz Kurzemes piekrastes ostām. Zviedrijas politiskā spiediena dēļ kanāla rakšanas projekts netika pabeigts.

Projekts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurzemes un Zemgales hercogistes saimniecisko attīstību kavēja transporta ceļu trūkums no tās austrumu gala līdz daudz attīstītākajam Lielupes baseinam un Baltijas jūras ostām. Arī pie Buļļupes ietekas Daugavā zviedru kontrolētajā Bolderājā bija uzlikta augsta ūdensmuita un dažādi eksporta aizliegumi. Lai to apietu, hercogs Jēkabs izplānoja iekšzemes kanālu sistēmu, izrokot kanālu no jūras uz Kaņiera ezeru, un caur Slocenes upi to savienojot ar Lielupi pie Slokas. Tālāk Slocenes upi bija plānots savienot ar Abavas augšteci un saslēgt ar Ventas ūdensceļu. Savukārt Daugavas pieteku Egloni (Eglaini) Augšzemē bija paredzēts savienot ar Susējas pieteku Vilkupi.

Būvdarbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad Otrā Ziemeļu kara laikā Krievijas caristes karaspēka uzbrukuma dēļ 1656. gadā zviedri ar akmeņiem piekrautām liellaivām nobloķēja satiksmi pa Daugavas ūdensceļu, hercogs Jēkabs sāka plānot jauna ūdensceļa izveidi no Daugavas gar Lietuvas robežu līdz Jelgavai. No 1658. līdz 1660. gadam hercogs atradās zviedru gūstā, zviedru iekarotāji pilnībā sagrāva viņa saimniecību, bet Kurzemes kolonijas pārņēma holandieši un angļi.

Pēc atbrīvošanas no gūsta hercogs ar lielu sparu sāka strādāt pie savas valsts saimniecības atjaunošanas. Pēc viņa rīkojuma aptuveni 400 racēju 1667. gada rudenī četras nedēļas raka lielu grāvi pa Dienvidsusējas pietekas Vilkupes gaitu, lai cauri purviem savienotu to ar Daugavas pieteku Eglonu. Salam iestājoties, darbus pārtrauca. Hercoga Jēkaba radinieks, Biržu pils īpašnieks Boguslavs Radvils solīja dot palīgā 2000 racēju. Rīgas rātes uzdevumā tirgotāji Joahims Hārdelofs un Francis Murers pa ceļam uz Subati devās izlūkot kanāla būvdarbus. Viņi ziņoja, ka jaunais grāvis izrakts virzienā uz Eglaini līdz Budberga krogam pie Vilkupes. 1668. gadā uz kanāla rakšanas vietu sūtīja inženieri J. Svenburgu, kas ziņoja, ka «jaunā grāvja» rakšanas darbi ir turpinājušies arī ziemā. Grāvis bija izrakts pusjūdzes garumā (vairāk nekā 3 km), 2—3 asu (ap 3—4,5 m) platumā un 2 pēdas (ap 50 cm) dziļumā. Pie pašas Eglaines gan bija tikai pēdu dziļa ūdens rene, jo rakšanas darbus bija apgrūtinājusi cietā grunts, kas atradās zem purvainā slāņa 3—5 pēdu dziļumā. Taču teiktais liecina, ka kanāla trase bija «noieta» visā garumā.[2] 1668. gada aprīlī Rīgas pilsēta Zviedrijas ķēniņa vārdā pieprasīja kanāla rakšanas darbus pārtraukt un tie vairs neatsākās.

Pēc hercoga Jēkaba nāves 1682. gadā preču ražošanas un tirdzniecības apjomi hercogvalstī krasi samazinājās. Viņa dēlu Frīdrihu Kazimiru vairāk interesēja dārgas balles un naudas tērēšana, un kanāla izveides projekts vairs netika atsākts.

Mūsdienu attēli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]