1680. gadā Vecsubates miestam piešķīra Magdeburgas tiesības. 1723. gadā jezuīti uzcēla jaunu koka dievnamu, ko atjaunoja 1763. gadā. 1773. gadā jezuīti izbeidza savu misiju Subatē, viņu vietā ieradās lācarieši no Ilūkstes. No Ilūkstes apriņķa austrumu daļas Subatē ieceļoja Krievijā vajātie vecticībnieki.
1831. gadā pie tirgus laukuma uzcēla tagadējo Subates katoļu baznīcu. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Krievijas impērijā 1861. gadā (Kurzemes guberņā tā bija atcelta jau 1817. gadā) Subatē strauji pieauga iedzīvotāju skaits, īpaši uz ebreju ieceļotāju rēķina.
1894. gadā administratīvi apvienoja Vecsubates un Jaunsubates miestus, izveidojot Subates miestu ar ierobežotām pilsētas tiesībām. 1917. gadā Subatei piešķīra pilsētas tiesības.
Subate atrodas Augšzemes augstienes Ilūkstes pauguraines ziemeļrietumu malā. Lauku teritorija iesniedzas Aknīstes nolaidenumā. Pilsēta atrodas Subates-Baltmuižas subglaciālās iegultnes krastos. legultnes dibenu pie Subates aizņem Lielais un Mazais Subates ezers, kuru ūdens līmenis atrodas 120 m vjl., bet ielejas krastu augstums pārsniedz 140 m vjl. legultnes turpinājumā uz ziemeļiem ir Āzišķu ezers un citi mazāki ezeriņi. Subates apkaimē ir gandrīz 20 ezeru. No tiem daudzi aizņem paralēlo Kazimirvāles-Patmalnieku iegultni. No Lielā Subates ezera iztek Dzimavupīte, kas ietek Nemunas baseina upē Kreunā.
ledzīvotāju skaits Subatē strauji pieauga 19. gadsimta 2. pusē. Pēc Pirmā pasaules kara tas visu laiku samazinājās un pēc Otrā pasaules kara pat nav sasniedzis pirmskara līmeni. ledzīvotāju nacionālais sastāvs visu laiku bijis ļoti raibs. Pirms Pirmā pasaules kara lielākā nacionālā grupa bija ebreji.[5]
1sākotnēji hercogs Gothards kā Livonijas vietvaldis un gubernators rezidēja Rīgas pilī (1562—1566), savā testamentā viņš 1587. gadā norādīja, ka hercogu rezidences būs Sēlpils un Kuldīga, vēlāk Jelgava 2 Kurzemes hercoga Vilhelma rezidence (1596—1616)