Eigino Oškalns

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Eigino Oškalns
Personīgā informācija
Dzimis 1930. gada 14. jūlijā
Jūrmala, Latvija Valsts karogs: Latvija
Miris 2009. gada 19. septembrī (79 gadi)
Jūrmala, Latvija Valsts karogs: Latvija
Dzīves vieta Jūrmala
Pilsonība Latvijas Republika
Tautība latvietis
Nodarbošanās pirotehniķis, ķīmiķis, kino darbinieks
Darbības gadi 1948-2000
Vecāki tēvs - Jānis Vilis Oškalns, māte - Vilhelmīne Oškalns (dz.Pudulis)
Dzīvesbiedre Lauma Oškalne (dz.Pērkons)
Bērni Vilnis Oškalns

Eigino Oškalns (dzimis 1930. gada 14. jūlijā Jūrmalā, miris 2009. gada 19. septembrī Jūrmalā, apglabāts Lielupes kapos, Jūrmalā) bija pirmais[1] latviešu pirotehniķis, kino darbinieks.

Rīgas kinostudijas pirotehniķis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc studijām 1948. gadā viņš ilgāk par gadu nenoturas nevienā darbavietā, līdz vienreiz, vērojot Aloiza Brenča dramatiskā pulciņa nodarbību, viņš nolemj uzsākt darbu Rīgas kinostudijā. Vēl pirms kino Oškalns kā pirotehniķis darbojās teātrī pie Eduarda Smiļģa, kurš Mežaparka Lielajā estrādē bija inscenējis "Spēlēju, dancoju": "Es vēl tagad atceros, kā man vajadzēja Harija Liepiņa Totam pa pēdām staigāt - augšā, lejā pa estrādes kāpnēm. Es ar dūmu svecēm viņam taisīju veļu valstību." [2].

Darbu kino uzsāka 1955. gada vasarā Cēsīs, režisoru Pāvela Armanda un Leonīda Leimaņa filmā Salna pavasarī. Par savu pirmo saskarsmi ar kino kādā intervijā vēlāk Oškalns atcerēsies: "Tur jau man nekas daudz nebija jādara. Armands lika taisīt dūmus un drusku pakurt uguntiņu. Vēl es nodarbojos ar bufeti, jo biju brīvāks. To blīkšķēšanu jau tur tik daudz nevajadzēja, bet garlaikoties man nepatīk. Es labāk šeftēju ar ābolkūkām. Pirotehniku jau pats biju izvēlējies. Par maļaru vai stoļaru iet es negribēju. Kaut ko jau man tomēr patika ķīmiķot. Tā nu es tad dedzināju Mālnieku mājas." [3].

Kopš tā laika līdz pat kinoindustrijas norietam 1990. gadu sākumā Oškalns kā vecākais pirotehniķis piedalījās vairāk nekā simt spēlfilmu uzņemšanā. Starp slavenākajām latviešu filmām, kurās viņš darbojies, minamas "Kā gulbji balti padebeši iet", "Cielaviņas armija", "Latviešu strēlnieka stāsts", "Šķēps un roze", "Pie bagātās kundzes", "Ceplis", "Vella kalpi", "Vella kalpi vella dzirnavās", "Melnā vēža spīlēs", "Depresija", "Mirāža", "Akmens un šķembas", "Sprīdītis".

Oškalns ir strādājis arī visās kinooperatora Māra Rudzīša filmās. Viņi bija draugi, līdz pat brīdim, kad Rudzītis pēkšņi aizgāja no dzīves. Latviešu kino vēsturē sevi pierādījis kā vienu no spilgtākajiem sava amata pratējiem.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Es esmu burvis... Par tiem, kas aiz kadra. Mirdza Lūsiņa, žurnāls Kino, 1979.gada februāris, 16.lpp.
  2. Bezbailīgs? Nē, ļoti prātīgs. Gunta Prape, Liesma, Nr.3, 1987.g., ISSN 0132-6449
  3. 3,0 3,1 Šauj manā vietā! Pirotehniķis Eigino Oškalns. Intervē Ilona Brūvere, laikraksts Literatūra.Māksla.Mēs, 02.01.1997., 5.lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]