Eirota

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Eirota
grieķu: Ευρώτας
Eirota netālu no Spartas
Eirota netālu no Spartas
Eirota (Grieķija)
izteka
izteka
ieteka
ieteka
Eirota (Eiropa)
Eirota
ieteka
ieteka
Izteka Lagkada
37°22′01.7″N 22°19′08.1″E / 37.367139°N 22.318917°E / 37.367139; 22.318917
Ieteka Lakonijas līcis
36°48′16.9″N 22°41′45.8″E / 36.804694°N 22.696056°E / 36.804694; 22.696056Koordinātas: 36°48′16.9″N 22°41′45.8″E / 36.804694°N 22.696056°E / 36.804694; 22.696056
Caurteces valstis Karogs: Grieķija Grieķija
Garums 82 km
Iztekas augstums 430 m
Ietekas augstums 0 m
Baseina platība 1065 km² 
Eirota Vikikrātuvē

Eirota (grieķu: Ευρώτας) ir upe Peloponēsā, Grieķijā. Tā ir lielākā upe Lakonijā un otrā lielākā (aiz Alfijas) Peloponēsā. Upes garums ir 82 km, bet sateces baseins 1065 km². Tā savāc ūdeņus no teritorijas starp Parnona un Taigeta kalniem. Izteka atrodas netālu no senās Asejas, apmēram 16 km uz dienvidrietumiem no Tripoles. Sākotnēji upe tek uz dienvidiem un 5—6 km garumā veido robežu starp Arkādiju un Lakoniju. Tālāk tā tek pa Lakonijas teritoriju garām Spartai un dienvidaustrumu virzienā šķērsojot Lakonijas līdzenumu netālu no pilsētas Skalas ietek Lakonijas līcī. Lielākā pieteka ir Inusa.

Etimoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc sengrieķu mīta Eirots, Lelega un najādas Kleoharijas dēls, vai arī Mileta dēls un Lelega mazdēls, ūdeni no līdzenuma, kas to pārpurvoja, novadīja jūrā. No tā radās ūdenstece, kas tika nosaukta par Eirotu.

Viduslaikos šī upe saucās Iri, un tikai salīdzinoši nesen tai tika atjaunots senās Grieķijas nosaukums. Taču Homēra laikos tā saucās savādāk un mikēniešu periodā tā varētu saukties Bomika vai Himera[1].

Ekoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienās liela Eirotas ūdeņu daļa tiek izmantota irigācijai, kā rezultātā upe vasaras mēnešos gandrīz izžūst. Eirotas ūdens galvenokārt tiek izmantots citrusaugu kultūru laistīšanai. Īpaši auglīgas lauksaimniecības zemes ir Elosas līdzenumā pie upes grīvas.

Savukārt, ziemas mēnešos Eirota mēdz pārplūst. 2005. gada 24. novembrī spēcīgi plūdi sabojāja ēkas un automašīnas uz ielām, kā arī nesa zaudējumus augļu dārziem, tai skaitā ielejas slavenās apelsīnu un olīvkoku audzes. Plūdi skāra daudzus ciemus, kas atradās gar ieleju, kā arī Gitijas pilsētu. Tika appludināts ap 170 km² zemes platības.

Ekoloģisku postu nodara faktors, ka Eirotas upe tiek piesārņota ar mēslojuma nitrātiem, ko pasliktina tas, ka irigācijai izmantoto ūdeņu dēļ upē ir samazinājies ūdens daudzums.

Daba[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neskatoties uz cilvēku aktīvu iejaukšanos Eirota ir nozīmīgs dabas objekts. Upes krastos aug daudz niedru un ūdensaugu. Ūdeņos dzīvo zuši u.c. zivis, ieskaitot endēmiskas sugas (piemēram, Tropidophoxinellus spartiaticus). Krastos mitinās dažādas vardes, kā arī daudzas putnu sugas. Ar laiku upes ūdeņi izsīkst, bet vasarās ūdens daudzās vietās izžūst, taču ūdens veģetācija izdzīvo līdz rudenim, kad ūdens līmenis atkal ceļas.

Īpaši nozīmīga ir upes grīva, veidojot plašu deltu, kas ir viens no nozīmīgākajiem purvu mitrājiem Peloponēsā, un ir iekļauta Natura 2000 teritoriju tīklā. Agrāk tā aizņēma būtiski lielāku apgabalu, bet tagad lielā mērā ir izžuvusi un tiek intensīvi kultivēta. Neskatoties uz to delta turpina palikt par nozīmīgu pieturas punktu gājputniem, un ir trešā svarīgākā vieta Grieķijā (aiz Zakintas un Krētas), kur dēj olas jūras bruņurupuči (Caretta caretta). Bieži ir sastopami arī zaļie jūras bruņurupuči (Chelonia mydas), kaut arī vairojas tie nevis šeit, bet Vidusjūras austrumu daļā. Šeit ir pateicīga vide ūdens augiem un dzīvniekiem. Upē ir dzīvo purvu un upju bruņurupuči, ūdensčūskas, kā arī dažādas zivis. Smilšainajās kāpās aug tādas sugas, kā Eryngium maritimum, Medicago marina, Linum hellenicum, kas citās vietās nav sastopamas.

Pavasarī un rudenī šis rajons kļūst par patvēruma vietu tūkstošiem ūdens un jūras putnu, kas šeit var atpūsties migrācijas laikā. Purvu mitrājos ir reģistrētas 210 putnu sugas, ieskaitot plēsīgos un ūdens putnus. Grieķijas ornitoloģija biedrība aprakstīja šo vietu kā "svarīgu putnu rajonu Grieķijā".

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Smith, William (1857). "Laconia". Dictionary of Greek and Roman Geography. V. II: Iabadius-Zymethus. London: John Murray.