Elga Marka-Kurika
| ||||||||||||
| ||||||||||||
Elga Marka-Kurika (līdz 1964. gadam Elga Marka) (1928—2016) bija igauņu ģeoloģe un paleontoloģe.
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Izauga Jūlija Marka un Kristīnes Mejas ģimenē. 1947. gadā beidza Tartu 2. vidusskolu. Tajā pat gadā iestājās Tartu Universitātē, kuru pabeidza 1952. gadā specialitātē reģionālā ģeoloģija. Pēc izlaiduma iestājās aspirantūrā Igaunijas ZA Ģeoloģijas institūtā. 1955. gadā aizstāvēja ģeoloģijas-mineraloģijas zinātņu kandidāta disertāciju par Igaunijas devona psammostejām. Zinātniskais vadītājs bija paleontoloģisko zinātņu kandidāts Dmitrijs Obručevs. No 1956. gada sāka strādāt Tartu Universitātes Ģeoloģijas institūtā par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku. 1959. gadā viņa kļuva par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku paleontoloģijā. Neilgu laiku (1989—1990) ieņēma vadošā zinātniskā līdzstrādnieka amatu. Bet no 1998. gada viņa bija izcilais pētnieks.
Mirusi 2016. gada 6. novembrī 87 gadu vecumā.
Sasniegumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Elga Marka-Kurika veica pētījumus paleoetoloģijā (fundamentāli bezžokļaiņu un bruņuzivju pētījumi, īpaši to taksonomija un morfoloģija) un biostratigrāfijā (pārsvarā devons un silūrs). Piedalījās paleontoloģijas vēstures un dabas aizsardzības jautājumu apspriešanā. Bija daudzu ekspedīciju dalībniece Baltijā (1948—1993), Ukrainā (1956, 1971 un 1977), dažādos Krievijas reģionos (1956—1988), Polijā (1986), Vācijā (1993). Vismaz 5 ekspedīcijās bija vadītāja.
Bijušais PSRS Paleontoloģijas biedrības Igaunijas nodaļas loceklis un priekšsēdētājs. Mugurkaulnieku paleontoloģijas biedrības loceklis (ASV). Starptautiskās ģeoloģijas zinātņu Stratigrāfiskās komisijas Devona apakškomitejas korespondētājloceklis. Sarakstīja ap 130 zinātnisko rakstu.
Apbalvota ar Karla Ernsta fon Bēra medaļu (1992) un Akadēmiķa Artura Luhas prēmiju (2002).