Epidaura

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Epidaura
Επίδαυρος
The great theater of Epidaurus, designed by Polykleitos the Younger in the 4th century BC, Sanctuary of Asklepeios at Epidaurus, Greece (14015010416).jpg
Epidauras teātris.
Epidaura (Grieķija)
Epidaura
Epidaura
Atrašanās vieta Valsts karogs: Grieķija Grieķija
Reģions Argolīda
Koordinātas 37°35′45″N 23°04′45″E / 37.59583°N 23.07917°E / 37.59583; 23.07917Koordinātas: 37°35′45″N 23°04′45″E / 37.59583°N 23.07917°E / 37.59583; 23.07917
Veids Apdzīvota vieta
Platība 1393,8 ha
Vēsture
Kultūras Sengrieķu, senā Roma
Piezīmes
Izrakumi no 1879. gada
Arheologi Panagiotis Kavvadias
Stāvoklis Drupas
Publiska piekļuve Arheoloģiskais parks

Epidaura (grieķu: Επίδαυρος) bija sena grieķu pilsēta Peloponēsas ziemeļaustrumos, Argolīdas pussalas austrumu piekrastē. Antīkajos laikos tā bija nelielā Epidaurijas (Επιδαυρία) vēsturiskā apgabala centrs. Mūsdienās tur atrodas neliels ciemats, kas saucas Palea-Epidaura, Bet nepilni 7 kilometri uz ziemeļiem atrodas ciemats Nea-Epidaura. Savukārt, par Epidauru tiek dēvēts senajā Grieķijā slavenais Asklēpija kulta centrs ar pazīstamo Epidauras teātri, kas atrodas apmēram 8 km. uz rietumiem un ir UNESCO Pasaules mantojuma objekts.[1] Šeit atrodas arī Epidauras arheoloģijas muzejs.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Asklēpija kults ir zināms jau no 6. gadsimta pr.Kr., kad senā Maleatas Apollona svētnīca paugura virsotnē kļuva par šauru. Epidauras asklepions bija pats populārākais klasiskās Grieķijas dziedniecības centrs, vieta, uz kurieni devās slimie cerībā tikt dziedināti. Lai atrastu pareizās zāles viņu slimībām, tie pavadīja nakti enkoimeterijā - lielā guļamajā zālē. Savos sapņos pats dievs ieteica tiem, kas viņiem jādara, lai atjaunotu veselību. Svētnīcā bija viesu nams ar 150 vietām. Netālu bija arī minerālavoti, kas, iespējams, tika izmantoti ārstniecībā.

Asklēpijs, senatnē svarīgākais dziedinātājs dievs, atnesa šeit uzplaukumu, kura rezultātā 4. un 3. gadsimtā pr.Kr. tika veiktas ambiciozas monumentālu celtņu celtniecības, paplašināšanas un rekonstrukcijas programmas. Popularitāte un uzplaukums turpinājās visu hellēnisma periodu. Pēc Korintas sagraušanas 146. gadā pr.Kr. Lucijs Mummijs apmeklēja asklepionu un atstāja tur divus veltījumus. 87. gadā pr.Kr. svētnīcu izlaupīja romiešu karavadonis Sulla. 74. gadā pr.Kr. pēc Marka Antonija Kretikusa (Marcus Antonius Creticus) rīkojuma šeit tika izvietots romiešu garnizons, kas radīja graudu trūkumu. Neskatoties uz to, 67. gadā pr.Kr. svētnīcu izlaupīja pirāti. 2. gadsimtā romiešu laikā asklepions piedzīvoja jaunu pacēlumu, bet 395. gadā svētnīcai uzbruka goti.

4. gadsimtā Teodosija I laikā izplatoties kristietībai un cīnoties ar pagānismu Asklēpija templi slēdza. Bet arī pēc kristietības ieviešanas un pagānisma apkarošanas vēl 5. gadsimtā Epidauras asklepions bija pazīstams kā kristiešu ārstnieciskais centrs. Asklēpija kults turpinājās līdz oficiāli 426. gadā to atcēla Teodosijs II. Kulta vieta tika pamesta un tā sabrukšanu paātrināja arī 522. un 551. gada zemestrīces.

Teritorijas arheoloģiskos pētījumus iesāka Francijas zinātniskā ekspedīcija. Taču sistemātiskus izrakumus 19. gadsimta beigās uzsāka Grieķijas Arheoloģiskā biedrība. Šajā laikā arī tika atklāts asklepions un Maleata Apollona svētnīca. Izrakumi tika veikti no 1879. līdz 1928. gadam, un turpināti no 1948. līdz 1951. gadam. Bet no 1974. gada līdz mūsdienām tie notiek nepārtraukti. Līdz ar arheoloģiskajiem izrakumiem tiek veikta pieminekļu restaurācija un atjaunošana.[2]

Asklēpija tempļa rekonstrukcija.
Epidauras teātra plāns.
Tolosa rekonstrukcija.
Epidauras stadions.

Pausānija apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Antīkais ģeogrāfs Pausānijs Epidauras asklepionu aprakstīja šādi:

Asklēpija svēto audzi no visām pusēm ieskauj kalni. Mirt ļaudīm nedz arī dzemdēt sievām šeit, svētajā teritorijā nav atļauts, tāpat, kā tas ir noteikts arī Dēlas salā. Tās upurdāvanas, kas tiek pienestas dieviem, neatkarīgi no tā, pienes tās Epidauras iedzīvotāji vai svešinieki, ir jānoēd iežogotajā teritorijā. Tas pats, cik es zinu, tiek praktizēts arī Titanā.

Asklēpija statuja pēc lieluma ir divreiz mazāka par Olimpiskā Zeva statuju Atēnās, taču arī ir veidota no zelta un ziloņkaula. Uzraksts uz statujas mums vēstī, ka tās autors bija Frasimeds, Arignota dēls no Parosas. Asklēpijs tēlots uz troņa sēdošs, vienā rokā cieši satvēris scepteri, bet otru uzlicis uz čūskas galvas. Blakus viņam mākslinieks izveidojis gulošu suni. Uz troņa bareljefā izveidoti Argosas varoņu attēli: Bellerofons, kurš nokauj Himēru un Persejs ar nocirsto Medūzas galvu. Tempļa pretējā pusē atrodas vieta, kur guļ tie, kas nākuši lūgt dievu (par dziedināšanu).

Netālu ir izveidota apaļa celtne no baltā marmora, saukta par tolosu, kas ir vērta to apskatīt. Tajā atrodas Pausija glezna, kurā viņš uzzīmējis Erotu, kurš nometis loku ar bultām, un to vietā nes savās rokās liru. Šeit ir uzzīmēta arī reibuma dieviete Mete, kas dzer no stikla trauka, — tas arī ir Pausija darbs. Šajā gleznā var redzēt, ka stikla traukam cauri spīd sievietes seja. Nožogotās svētās teritorijas iekšpusē atradās dēļi (ar uzrakstiem). Agrāk to bija ļoti daudz, bet manā laikā ir palikuši tikai seši. Uz tiem bija rakstīti to vīriešu un sieviešu vārdi, kurus bija dziedinājis Asklēpijs, turklāt bija minētas arī slimības, ar kurām katrs no tiem slimoja un līdzekļi, ar kuriem tika izārstēti. Tas viss bija rakstīts doriešu izloksnē.

Savrup no pārējā stāv sena stēla, kas ziņo, ka Ipolits veltījis dievam 20 zirgus. Sakarā ar stēlas uzrakstu Aricijas iedzīvotāji stāsta, it kā Ipolitu, kurš nomira no viņa tēva, Tēzeja, lāsta, atdzīvināja Asklēpijs. Taču, atgriežoties atkal dzīvē, Ipolits neuzskatīja par vajadzīgu piedot tēvam, un, nicinot viņa lūgumus, tas aizceļoja uz Itāliju pie Aricijas iedzīvotajiem. Tur viņš kļuva par ķēniņu un nodalīja par godu Artemīdai svēto iecirkni, kur arī līdz manam laikam cīņas sacīkšu uzvarētājam par balvu tiek dots priestera amats dievietes templī. Taču šīs sacīkstes nav atļautas nevienam brīvajam, bet tikai vergiem, kas ir aizbēguši no saviem kungiem.

Svētnīcas teritorijā epidauriešiem ir arī teātris, kas pēc manām domām ir apskates vērts. Romiešu teātri pārspēj visus citus teātrus pasaulē ar savu majestātiskumu. Ar savu lielumu izceļas arī arkādiešu Megalopoles teātris. Bet kas attiecas uz harmoniju un skaistumu, tad kurš arhitekts pienācīgā mērā un pienācīgā pakāpē var sacensties ar Polikletu? Jo tieši Poliklets bija šī teātra un apaļās celtnes autors.

Audzē ir arī Artemīdas templis un Epionas (sāpju atvieglotājas) statuja, kā arī Afrodītes un Temīdas svētnīcas. Kā hellēņu vairumam ir arī stadions, kas apjozts ar zemes valni, un ūdenskrātuve, kas ir apskates vērta dēļ jumta un citiem rotājumiem.

Celtnes, kuras jau mūsu laikā uzcēla godājams cilvēks, senators Antonīns, ir šādas: Asklēpija baseins un templis veltīts dieviem, sauktiem par Epidotiem (Svētīgajiem). Viņš uzcēla arī tempļus Higijai (Veselībai), Asklēpijam un Apollonam, sauktam par Ēģiptieti. Bez to, tur atrodas tā saucamais Kotisa portiks, kura griesti jau iebrukuši, jo tas bija celts no neapdedzinātiem ķieģeļiem. Antonīns atjaunoja šo portiku. Tā kā no Epidauras iedzīvotajiem cieta tie, kas bija saistīti ar templi, jo viņu sievām nebija ļauts dzemdēt zem tā jumta, bet slimajiem nācās mirt zem klajas debess, tad vēloties novērst šo trūkumu, viņš uzcēla ēku, kurā netika uzskatīts par pārkāpumu, ja cilvēki tajā mira, vai sievietes dzemdēja.

Kalni, kas slejas pār audzi, saucas viens — Titons, bet otrs Kinortions, uz kura atradās Maleatas Apollona templis. Šis templis ir sens, bet viss pārējais ap Apollona templi, arī jumts virs ūdenskrātuves, kur savācas lietusūdens, to visu Epidauras iedzīvotājiem uzcēla Antonīns.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. UNESCO objekts Nr. 491 (angliski)
  2. Елси Спафари, Коринфия-Арголида, издания ЕСПЕРОС, Афины, 2010., 163. lpp.