Proza

Proza (latīņu: prosa — ‘tiešs’) jeb epika (grieķu: epikos — ‘vēstījošs’) ir daiļliteratūras veids, kas rakstīts nesaistītā valodā. Prozai tradicionāli bijis raksturīgs sižetiskums un lielākoties daudz mazāka tēlainība nekā dzejai, taču kopš 20. gadsimta sākuma modernisma, avangarda un vēlāk arī postmodernisma literatūrā bieži vien sastopami, piemēram, darbi bez sižeta un ļoti tēlaini prozas darbi (aizsākumi šādai prozai meklējami jau impresionisma literatūrā).

Prozas pamatžanri ir romāns, stāsts, novele, eseja, arī literārā pasaka, miniatūra, humoreska, tēlojums. Tomēr 20. un 21. gadsimta prozā ir vērojams žanru robežu sairums, žanru hibridizācija un līdzīgas parādības. Prozai piemīt vairāki paveidi — nacionāli vēsturiskais, heroiskais, sadzīves, satīriskais, biogrāfiskais, ģimenes, liriskais, filozofiskais, līdzība, detektīvs.

Literārā proza Senajā Grieķijā radās 6. gadsimta beigās un 5. gadsimtā p.m.ē un 3 nozīmīgas tekstu sacerēšanas nozares bija: vēsturiskā proza jeb historiogrāfja, daiļruna jeb retorika un filozofiskā proza.