Liroepika ir daiļliteratūras veids, dzejas formā sarakstīti darbi, kuros apvienojas epikas jeb prozas un lirikas jeb dzejas, un dažreiz arī dramaturģijas, iezīmes: tā rakstīta saistītā valodā un ir vēstījoša, sižetiska.[1]
Latviešu literatūrā liroepikas veidam ir pieskaitāmi daudzi no dzejnieka Viļa Plūdoņa (Atraitnes dēls, Tīreļa noslēpums, Salgales Mada loms, Zagnicas kalējs), Rūdolfa Blaumaņa (Tālavas taurētājs), Imanta Ziedoņa (Poēma par pienu) darbiem.
