Ermoņikas

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Nikolaja Beloborodova ermoņikas ar klavieru veida klaviatūru, 1878. gads.

Ermoņikas (harmonikas) ir brīvo mēlīšu aerofona tipa mūzikas instruments. Tam ir kompakts, kastes veida korpuss ar plēšām, kuras spēlētājs ar rokām saspiežot vai izplešot rada gaisa spiediena svārstības, kas iesvārsta mēlītes un rada skaņu.

Terminoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāv daudzi termini, ar kuriem apzīmē ermoņikas. Literatūrā parasti tiek lietots nosaukums "Harmonika" vai "Harmonikas", tomēr mutvārdu tradīcijā biežāk lieto atvasinātu terminu "Ermoņikas". Bieži, īpaši Latgalē, tiek lietots termins "garmoška". Ir arī virkne mazāk izplatītu vietvārdu - dūkas, plēšas, moņikas, garmoņika, garmane, gumžas, gumžiņas. Bieži ermoņiku nosaukums tiek veidots no to veida - vīnīzeri, veņkas, pēterburģenes, ieviņas. Tāpat bieži nosaukumu veido no labās puses klaviatūras podziņu rindu skaitu - trīsrindenes, divrindenes uc.

Par ermoņikām vai harmonikām dažreiz mēdz dēvēt arī mutes ermoņikas. Latvijā pastāv tradīcija nodalīt akordeonus no ermoņikām, definējot, ka akordeons ir instruments, kuram labajā pusē ir klavieru veida klaviatūra, bet ermoņikām cita veida. Tomēr dažkārt visa veida ermoņikas tiek dēvētas par akordeoniem.

Uzbūve[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ermoņikas sastāv no basu un melodijas sekcijas, kas abas savienotas ar plēšām. Abām sekcijām ir klaviatūra ar gaisa slēdžiem un skaņas mēlīšu komplekts. Nospiežot taustiņu, tiek atvērts gaisa slēdzis un plēšu kustināšanas rezultātā radusies gaisa spiediena starpība rada gaisa plūsmu, kas iesvārsta taustiņam atbilstošās mēlītes. Basa sekcijā viena akorda taustiņa nospiešana izraisa vairāku gaisa slēdžu atvēršanos, līdz ar vairāku akorda skaņu vienlaicīgu skanēšanu.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ermoņikas radušās 19. gs. sākumā Vācijā. Par pirmo ermoņiku izveidotāju tiek uzskatīts Berlīnes meistars Kristians Frīdrihs Bušmanis, kurš 1821. gadā patentēja mutes ermoņikas, bet 1822. gadā - plēšu ermoņiku priekšteci, instrumentu ar nosaukumu Handaeoline. Šim instrumentam bija ādas plēšas, kuram vienā pusē bija pievienota metāla plāksnīte ar 15 mēlītēm un vienkāršs gaisa slēdžu — melodijas taustiņu — mehānisms. Gaisa slēdži — nozīmīga jaunā instrumenta sastāvdaļa nodrošināja gaisa pieplūdi pie konkrētām skaņas mēlītēm tikai tad, kad spēlētājs nospiež attiecīgo taustiņu. Tomēr pastāv arī citas teorijas par instrumenta pirmsākumiem — piemēram, ir atrasts līdzīgs instruments, kas, iespējams, izgatavots jau 1816. gadā Nirnbergā [1], kā arī dažādi citi meistari eksperimentēja un radīja instrumentus, kas darbojas uz līdzīga — brīvo mēlīšu principa, kad skaņu rada gaisa plūsmas iespaidā vibrējošas, visbiežāk metāla, mēlītes. Šāds skaņas iegūšanas veids, kaut arī jau sen bija pazīstams Eiropā, ieguva īpašu popularitāti un modīguma statusu pēc tam, kad 1777. gadā uz Eiropu atveda izrādīt ķīniešu tradicionālo instrumentu šenu. Atšķirībā no klasiskā ķīniešu instrumenta, kas sastāvēja no konusveidā izvietotām daudzām bambusa stabulītēm, un tā kura spēlēšanai gaisu vajadzēja pūst ar muti, melodiju veidojot ar pirkstiem aizklājot stabulīšu caurumiņus, Eiropā jaunizveidoto, ar plēšām un gaisa slēdžiem apveltīto instrumentu uzreiz sāka modificēt un uzlabot liels daudzums meistaru. Pazīstamākais no tiem bija austrietis Kirils Demians, kurš 1829. gadā patentēja instrumentu ar nosaukumu Accordion. Viņa jaunievedums bija iespēja ar vienu pogas nospiešanu atskaņot veselu akordu. Demiana veidotajam instrumentam bija tikai kreisās rokas klaviatūra (patentēts tika arī instruments ar klaviatūrām abām rokām), tādējādi instrumentam bija tikai pavadījuma funkcija.

Jaunā veida instruments ļoti ātri izplatījās pa visu pasauli.

19. gs. 30. gados Anglijā, un pēc neilga laika arī Vācijā radās ermoņiku paveids koncertīna, ko raksturo neliels kvadrātveida, sešstūrains vai astoņstūrains korpuss un taustiņi, kas novietoti vienā virzienā ar plēšām tieši pie instrumenta sieniņas, nevis uz atsevišķas tastatūras. Koncertīnas kreisās rokas klaviatūrā nesaturēja gatavu akordu taustiņus kā citām ermoņikām, bet gan melodijas taustiņus. Koncertīnām mēlītes ir piestiprinātas tieši pie korpusa sieniņas, kas dod spēcīgu, bet patīkamu un maigu skaņu. Pastāv vēsturiski izveidojušies 2 divi koncertīnu tipi - — angļu un vācu koncertīnas, tās atšķiras ar savādāku tastatūras izkārtojumu.

Vācijā 19. gs sākumā notika intensīva instrumentu attīstība un no vācu koncertīnas drīz vien mūzikas skolotājs Henrihs Bands izveidoja jaunu instrumentu - bandoneonu, kas guva plašu popularitāti daudzviet pasaulē, īpaši Argentīnā un arī Lietuvas rietumu daļā.

Par pirmo hromatisko ermoņiku tiek uzskatīts 1850. gadā Vīnes mūziķa Franča Valtera uzbūvētais instruments, kuram bija 46 (vēlāk 52) podziņas labās rokas pusē, kuras bija organizētas 3 trijās rindās. Basa sekcijā bija 8 (vēlāk 12) diatoniskas podziņas, organizētas basa un 2 divu skaņu harmonijas podziņās. [2]

Ermoņikas ar klavieru veida klaviatūru pirmoreiz tika radītas ap 1854. gadu, tās guva atzinību, tomēr vēl līdz 20. gs. pirmajai pusei neieņēma dominējošu pozīciju.

Ermoņikas Latvijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Precīzu ziņu, kad ermoņikas parādījušās Latvijā, nav zināms. Domājams, ka tas noticis ātri — drīz vien pēc to rašanās Eiropā. Tas skaidrojams ar to, ka 19. gs. vidū Rīga bija nozīmīga Krievijas impērijas ostas pilsēta, un caur to plūda daudz no Eiropas nākušu jaunumu. Lai arī instrumenti bija dārgi, tie ātri izplatījās tautā. Daudzviet instrumentus ātri vien sāka remontēt un izgatavot paši vietējie meistari.

Līdz Otrajam pasaules karam Latvijā galvenokārt spēlēja Vīnes un vācu tipa ermoņikas. Vīnes ermoņikas izmēros parasti bija mazākas, ar vienu līdz trijām (visbiežāk divām) rindām podziņu labajā pusē un divām rindām basu un akordu podziņu kreisajā pusē. Kreisās rokas tastatūras podziņas Vīnes tipa ermoņikām ir iestrādātas uzreiz ermoņikas korpusā, tā arī ir galvenā atšķirība no vācu tipa ermoņikām, kurām kreisās rokas tastatūra ir izvietota atsevišķi, tāpat kā labās rokas tastatūra - uz korpusam perpendikulāri novietota dēlīša.

Vācu tipa ermoņikas varētu būt Latvijā ienākušas nedaudz ātrāk par Vīnes tipa. Šīs ermoņikas gandrīz vienmēr ir lielākas un parasti ļoti grezni veidotas. Tām bieži vien ir reģistru pārslēgi, ar ko var mainīt skanējuma tembru. Kurzemē, Vidzemē un Zemgalē bija izplatītas bija no Rietumeiropas vestās ermoņikas, bet pirmās republikas laikā īpašu atzinību un populartitāti ieguva Rīgas meistara Augusta Ieviņa veidotās ermoņikas. Tās bija grezni veidotas un ar varenu skaņu, un ātri vien visā Vidzemē kļuva par visizplatītāko ermoņiku veidu. Šīs ermoņikas sauca meistara vārdā - Ieviņas. Latgalē dažādu ģeopolitisku atšķirību dēļ arī instrumentu izplatībā bija lielas atšķirības — tur līdz pat 20. gs. 50. gadiem visizplatītākās bija vācu tipa Pēterburgas ermoņikas. 20. gs. sākumā šī tipa ermoņikas bija labi pazīstamas gandrīz visā Latgalē. Pēterburgas ermoņikas īpašas ar savu formu, konstrukciju un salīdzinoši plašām melodiskām iespējām. Vēl joprojām Latvijā dzīvo vairāki spēlmaņi, kas prot spēlēt Pēterbugas ermoņikas un 2008 gadā tika izdoti divi tautas muzikantu audio ieraksti - Albertu Medni un Jāni Patmalnieku.

Pēc otrā Otrā pasaules kara, kopā ar iebraucējiem no Krievijas, Baltkrievijas un citām PSRS republikām, Latvijā strauji izplatījās hromkas tipa ermoņikas. Šīs ermoņikas tiek aktīvi spēlētas vēl joprojām, biežāk tās izplatītas Latgalē.

Ermoņiku spēlēšanas tradīcija Latvijā apsīka ap 20. gs. 50. gadiem. Tam par iemeslu bija gan tradicionālās dzīves vides izmaiņas sakarā ar PSRS okupāciju, piespiedzu nacionalizāciju un kolektivizāciju, gan arī jaunās populārās mūzikas lielāku ietekmi. Pēc 2. pasaules kara par modes instrumentu kļuva Akordeons, kas ātri izplatījās un vairumā gadījumu izspieda no sadzīves muzicēšanas ermoņikas.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Interview With Fredrik Dillner - The Owner Of What May Be The World's Oldest Accordion (Probably Built In 1816 Or Earlier)
  2. The new Grove dictionary of Music and musicians — London: Macmillan Publishers Limited, 2001.