Etore Bugati
| ||||||||||||||||||||||
Etore Arko Isidoro Bugati (itāļu: Ettore Arco Isidoro Bugatti; dzimis 1881. gada 15. septembrī Milānā, miris 1947. gada 21. augustā Parīzē) bija itāļu izcelsmes franču automašīnu dizainers un ražotājs. Viņu atceras kā automobiļu ražošanas uzņēmuma Automobiles E. Bugatti dibinātāju un īpašnieku, ko 1909. gadā viņš nodibināja toreizējā Vācijas pilsētā Molsaimā, Elzasas reģionā tagadējā Francijā. Bugati nomira Parīzē un apglabāts Dorlisaimā, Francijā.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Izcelsme
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Bugati dzimis mākslinieciskā ģimenē, kas nāk no Milānas, Itālijā. Viņš bija nozīmīgā itāļu jūgendstila mēbeļu un juvelierizstrādājumu dizainera Karlo Bugati (1856—1940) un viņa sievas Terēzas Lorioli (1862—1935) vecākais dēls. Viņa jaunākais brālis Rembrandts (1884—1916) bija slavens dzīvnieku tēlnieks. Viņa tante Luidža Bugati bija gleznotāja Džovanni Segantini sieva.[1] Viņa vectēvs no tēva puses Džovanni Luidži Bugati bija arhitekts un tēlnieks.[2]
Bugati tēvs bija iecerējis, ka dēls izies tradicionālo tehnisko apmācību pie kāda no Milānas trīsriteņu/kvadriciklu ražotājiem, taču zēns ātri vien pierādīja dziļu instinktīvu izpratni par plašo transportlīdzekļu konstrukcijas aspektu klāstu, un kopā ar Prinetti & Stucchi 1898. gadā izveidoja savu Bugatti Type 1.[3]
Karjeras pirmsākumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ar grāfa Gulinelli finansiālo atbalstu,[4] Bugati izstrādāja otru prototipu Type 2, ko godalgoja 1901. gada pavasara Fiera Milano izstādē.[3] Viņa veidotais automašīnas dizains pievērsa barona Adriena de Tērkheima uzmanību, kurš piedāvāja Bugati iespēju doties un projektēt automašīnas viņa Lorraine-Dietrich automašīnu rūpnīcā Nīderbronā.[3] Robežu izmaiņas pēc Francijas—Prūsijas kara bija atstājušas De Dietrich divas automašīnu rūpnīcas divās dažādās valstīs: Nīderbronas rūpnīca, uz kurā darbu uzsāka Bugati, atradās Elzasā, kas kopš 1871. gada bija daļa no Vācijas, un Francijas kontrole atgriezās tikai 1919. gadā. 1902. gadā Etore kļuva par De Dietrich tehnoloģiju vadītāju.[5]
No 1902. līdz 1904. gadam De Dietrich saražoja savus Type 3/4 un Type 5/6/7, ko tobrīd identificēja kā De Dietrich, License Bugatti. Strādājot De Dietrich uzņēmumā Bugati iepazinās ar Emilu Matisu.[3] Abi kļuva vispirms par draugiem un pēc tam arī par biznesa partneriem, 1904. gadā pametot De Dietrih, lai ražotu paši savus automobiļus Mathis-Hermes (licence Bugatti).[3] Šī sadarbība ilga līdz 1906. gadam, pēc tam Bugati izveidoja pētniecības centru Ilkiršā-Grāfenštādenā, kas tagad ir Strasbūras dienvidu puses priekšpilsēta.[3] Viņš izstrādāja vairākus prototipus, cieši sadarbojoties ar Ķelnē bāzēto Deutz kompāniju.[3]
1907. gadā Bugati iecēla par uzņēmuma Deutz ražošanas direktoru.[3] Šeit viņš izstrādāja Type 8/9. Strādājot uzņēmumā Deutz, Bugati savas mājas pagrabā uztaisīja Type 10. 1913. gadā Bugati izstrādāja mazu automašīnu priekš Peugeot — Type 19 Bébé.
Automobiles E. Bugatti
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Neskatoties uz to, ka Bugati piedzima Itālijā, 1909. gadā, toreizējā Vācijas pilsētā Molsaimā, Elzasas reģionā, tagadējā Francijā, nodibināja savu automašīnu ražošanas uzņēmumu Automobiles E. Bugatti. Uzņēmums bija pazīstams ar vieniem no tā laika ātrākajiem, greznākajiem un tehnoloģiski progresīvākajiem automobiļiem. Izcilie inženierijas sasniegumi ļāva gūt panākumus agrīnās Grand Prix autosacīkstēs, Bugatti uzvarēja pirmajās Monako Grand Prix autosacīkstēs.
Pirmā pasaules kara laikā Bugati devās prom no mājām Elzasā. Bugati izstrādāja lidmašīnu dzinējus, īpaši īpatnējo 16 cilindru U-16, ko tā arī nekad lielā skaitā neražoja un uzstādīja tikai dažām lidmašīnām.[6][7] Starp kariem Bugati izstrādāja veiksmīgu motorizētu dzelzceļu Autorail Bugatti un ieguva valdības līgumu par lidmašīnas Model 100 ražošanu. To izstrādāja Luiss de Monžs, izmantojot divus 50B tipa Bugatti dzinējus, taču tas nekad nav lidojis, jo sākās Otrais pasaules karš. Ķirurģiskos instrumentus, kurus Bugati izstrādāja draugam, kas bija profesors tuvējā slimnīcā, izmanto arī mūsdienās.[8]
Bugati dēls Žans gāja bojā 1939. gada 11. augustā 30 gadu vecumā, netālu no Molsaimas rūpnīcas testējot sacīkšu auto Bugatti Type 57. Pēc tam uzņēmuma finansiālais stāvoklis sāka pasliktināties. Otrais pasaules karš sagrāva rūpnīcu Molsaimā, un uzņēmums zaudēja kontroli pār īpašumu. Kara laikā Bugati plānoja izveidot jaunu rūpnīcu pie Parīzes un izstrādāja virkni jaunu automašīnu.
Bugati attieksme pret klientiem bija nedaudz ekscentriska. Kādam Bugatti īpašniekam, kas sūdzējās, ka viņa automašīnu grūti iedarbināt aukstos rītos, viņš esot atbildējis: "Kungs! Ja jūs varat atļauties Type 35, jūs noteikti varat atļauties arī apsildāmu garāžu!"[9] Vēl viena slavena atbilde klientam, kas sūdzējās par viena modeļa bremzēm, viņš teica: "Es lieku savām automašīnām braukt, nevis apstāties!"[10] 2000. gadā viņu uzņēma Automobiļu slavas zālē.[11][12]
Personīgā dzīve
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1907. gadā Bugati apprecējās ar Barbaru Mariju Džuzepinu Mašerpu.[3] Viņiem bija divas meitas Ebe (1903) un Lidija (1907),[13] kā arī divi dēli Žans (1909)[14] un Rolands (1922).[15] Viņa sieva Barbara nomira 1944. gadā, un Bugati 1946. gadā atkārtoti apprecējās ar Ženevjēvu Margeritu Delkuzi.[16] Viņiem 1942. gadā piedzima meita Terēza un 1945. gadā dēls Mišels.[16]
Bugati nomira amerikāņu slimnīcā Parīzes priekšpilsētā Neijī 1947. gada vasaras beigās.[3] Savu garīgo spēju paralīzes nomocīts, viņš vairākus mēnešus pavadīja Parīzes dzīvoklī, kas viņam piederēja kopš 1916. gada.[3] Viņš gandrīz noteikti nezināja par tiesas lēmumu, ar kuru 1947. gada 20. jūlijā viņam atgrieza īpašumus Elzasā, ko valsts konfiscēja drudžainajā pēc atbrīvošanas dusmu un atriebības trakulībā, ko izraisīja viņa itāļu izcelsme; Bugati nomira nedaudz vairāk kā divus mēnešus vēlāk, 21. augustā, neatguvis samaņu.[3] Bugati apglabāja Bugati ģimenes kapos pašvaldības kapsētā Dorlisaimā, netālu no Molsaimas, Lejasreinas departamentā Francijā. Molsaimas Musée de la Chartreuse atrodas sadaļa, kas veltīta viņa dzīvei, darbam un mantojumam.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Wood, 1992, 11. lpp.
- ↑ Wood, 1992, 10. lpp.
- ↑ 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 3,10 3,11 "Automobilia". Toutes les voitures françaises 1947 (Salon de Paris: Octobre 1946 ) (Paris: Histoire & collections) Nr. 4: 15. 1997.
- ↑ Bugatti Type 2, The Robb Report
- ↑ «Bugatti - History». www.bugatti.com (angļu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-09-10. Skatīts: 2022-11-29.
- ↑ Jane’s fighting aircraft of WWI, originally published by Jane’s Publishing Company, 1919, re-printed by Studio Editions Ltd, London, 1990, pps 275—277, ISBN 1-85170-347-0
- ↑ «the Bugatti revue: Bugatti License Aircraft Engines». Home.uni-one.nl. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 19. janvārī. Skatīts: 2011. gada 27. maijs.
- ↑ «Bugatti Myths & Anecdotes». www.bugatti.com (angļu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 9. novembrī. Skatīts: 2022. gada 9. novembris.
- ↑ Ken Purdy, "The Bugatti," Boys' Life, January 1966, pg 13
- ↑ «Ettore Bugatti Quotes». www.quoteswise.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 18. oktobris.
- ↑ «New Inductees into the Automotive Hall of Fame». Motorsport. 2015. gada 29. jūlijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 25. augusts. Skatīts: 2016. gada 15. marts.
- ↑ «Ettore Bugatti». Hall of Fame Inductees. Automotive Hall of Fame. 2000. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 16. marts. Skatīts: 2016. gada 15. marts.
- ↑ Wood, 1992, 40. lpp.
- ↑ Wood, 1992, 61. lpp.
- ↑ Wood, 1992, 110. lpp.
- ↑ 16,0 16,1 Wood, 1992, 359. lpp.
- Bibliogrāfija
- Jonathan Wood. Bugatti, The Man and the Marque. The Crowood Press, 1992. ISBN 978-1-85223-364-8.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Etore Bugati.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
|