Pāriet uz saturu

Eva Borherte-Šveinfurte

Vikipēdijas lapa
Eva Borherte-Šveinfurte
Dzimis 1878. gada 20. maijā
Rīga, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1964. gada 21. janvārī (85 gadu vecumā)
Berlīne (tagad Karogs: Vācija Vācija)
Tautība vācbaltiete
Nozares glezniecība

Eva Margarete Borherte-Šveinfurte (vācu: Eva Margarethe Borchert-Schweinfurth; 1878—1964) bija vācbaltiešu gleznotāja, Rīgas pilsētas mākslas skolas docētāja.

Dzimusi 1878. gada 20. maijā Rīgā tirgotāja Kārļa Vilhelma Šveinfurta un viņa sievas Annas, dzimusi Teihmanes, ģimenē kā divpadsmitais bērns. Viņas tēvs bija Āfrikas pētnieka Georga Šveinfurta brālēns. 1895. gadā sāka mācīties Elīzes Jungas-Štillingas privātajā zīmēšanas un gleznošanas skolā, nākamajā gadā viņa ieguva zīmēšanas skolotājas diplomu Pēterburgas Mākslas akadēmijā. No 1898. līdz 1901. gadam viņa papildinājās pie gleznotāja Rafaela Kolina, 1901./1902. gadā Minhenē pie Maksimiliāna Dasio.

1902. gada 3. jūnijā Rīgā apprecējās ar gleznotāju un ilustratoru Bernhardu Borhertu (1863–1945). Mācīja zīmēšanu Elīzes Jungas-Štillingas privātajā zīmēšanas un gleznošanas skolā, vēlāk Rīgas pilsētas mākslas skolā (1903–1913). 1906. un 1907. gadā Borherte mācījās portretu glezniecību Berlīnē. Borhertu ģimenes draugs bija gleznotājs Janis Rozentāls. 1907. gadā viņa kopā ar vīru devās mācību braucienā uz Parīzi, tad uz Itāliju, Zviedriju un Berlīni.

Pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1915. gadā kopā ar ģimeni pārcēlās uz Maskavu. 1918. gadā atgriezās Latvijā, bet Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gadā pācēlās uz dzīvi Vācijā, dzīvoja Berlīnē un Golnovā. 1926. gadā viņa kopā ar ainavu gleznotāju Elīzi Degneri nodibināja privātu glezniecības skolu. Pēc Otrā pasaules kara līdz 1953. gadam dzīvoja Bavārijas dienvidos, tad atkal Berlīnē.

Mirusi 1964. gada 21. janvārī Berlīnē.[1]

2010. gadā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Mazajā zālē bija aplūkojama izstāde “Borherti: starp realitāti un fantāziju pasauli”.[2]

  • Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902, S. 172.