Elīze Junga-Štillinga
| Elīze Junga-Štillinga | |
|---|---|
 | |
| Dzimis |
1829. gada 21. septembrī Jelgava, Kurzemes guberņa (tagad  Latvija) |
| Miris |
1904. gada 23. jūlijā (74 gadu vecumā) Pēterupe (Saulkrasti), Vidzemes guberņa (tagad Latvija) |
| Tautība | vācbaltiete |
| Nozares | glezniecība |
Elīze Junga-Štillinga (vācu: Elise von Jung-Stilling; 1829—1904) bija vācbaltiešu gleznotāja, Rīgas privātās mākslas skolas direktore.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimusi 1829. gada 21. septembrī Jelgavā Kurzemes guberņas pasta meistara Arnolda Frīdriha fon Junga-Štillinga (1795—1853) un viņa sievas Amālijas fon Arnoldas (1806—1859) ģimenē. Mācījās pie gleznotāja Jūliusa Dēringa, ar viņa atbalstu papildinājās Drēzdenē un Minhenē. Kopā ar māsu pianisti Amāliju (1828—1905) izveidoja mākslinieku salonu.
Pēc atgriešanās dzimtenē viņa dzīvoja pie vecākiem Jelgavā, tad Rīgā, kur 1863. gadā sāka strādāt par zīmēšanas skolotāju pilsētas augstdzimušo meitu skolā (Städtische Schule für höhere Töchter).
1873. gadā viņa Rīgā nodibināja savu zīmēšanas un gleznošanas skolu sievietēm (Jung-Stillingsche Zeichen- und Malschule), kurā bija trīs divgadīgas klases: elementārā, ģipšu zīmēšanas un augstākā. 1879. gadā tā saņēma oficiālu atļauju, mācībspēki bija tēlnieks Augusts Folcs, vēlāk arī gleznotāji Gerhards fon Rozens, Bernhards Borherts un Frīdrihs Morics.
Mirusi 1904. gada 23. jūlijā Pēterupē (mūsdienās Saulkrastu daļa).
Viņas izveidoto skolu pārņēma Rīgas pilsēta un 1906. gadā izveidoja Rīgas pilsētas mākslas skolu Pēterburgas Mākslas akadēmijas pārziņā.[1]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1840 — 1890: Mākslas dzīve Latvijas mākslas vēsture
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902, S. 172.
|