Frīdrihs Vilhelms Ernsts Pauluss (Friedrich Wilhelm Ernst Paulus, dzimis 1890. gada 23. septembrī, miris 1957. gada 1. janvārī) bija vācu ģenerālfeldmaršals, Vērmahta6. armijas komandieris Otrā pasaules kara laikā.
F. Pauluss cīnījās Pirmajā pasaules karā, piedaloties karadarbībā Francijā un Balkānos. Viņu uzskatīja par daudzsološu virsnieku, un līdz Otrā pasaules kara sākumam F. Pauluss bija paaugstināts par ģenerālmajoru. Otrā pasaules kara sākumā viņš piedalījās iebrukumos Polijā un Beniluksa valstīs, pēc tam tika iecelts par Vācijas armijas ģenerālštāba priekšnieka vietnieku. Šajā amatā Pauluss palīdzēja plānot iebrukumu Padomju Savienībā.
1942. gadā F. Paulusam tika uzticēta 6. armijas vadība, neskatoties uz viņa pieredzes trūkumu. Viņš vadīja uzbrukumu Staļingradai, bet vēlākajā padomju pretuzbrukumā viņa armija tika atgriezta un ielenkta. Ādolfs Hitlers aizliedza mēģinājumus izlauzties vai padoties, bet vācu aizsardzība pakāpeniski novājinājās. Pēc sakāves Staļingradas kaujā F. Pauluss padevās 1943. gada 31. janvārī, tajā pašā dienā, kad Hitlers viņu informēja par viņa paaugstināšanu par feldmaršalu. Hitlers paredzēja, ka armijas komandieris atņems sev dzīvību, atkārtojot, ka nav precedenta, kad vācu feldmaršals tiktu sagūstīts dzīvs.
Kara laikā Padomju gūstā F. Pauluss kļuva par Nacistiskās Vācijas skaļu kritiķi un pievienojās padomju atbalstītajai Brīvās Vācijas nacionālajai komitejai. 1953. gadā viņš pārcēlās no Padomju Savienības uz Austrumvāciju, kur nodarbojās ar militārās vēstures izpēti. Atlikušo mūžu viņš nodzīvoja Drēzdenē, kur mira 1957. gadā 66 gadu vecumā.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Frīdrihs Pauluss.