Spānijas pilsoņu karš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Spānijas pilsoņu karš
Испанская 11 интербригада в бою под Бельчите. 1937.jpg
Internacionālās brigādes karavīri uz T-26
Datums1936. gada 17. jūlijs1939. gada 1. aprīlis
(2 gadi, 8 mēneši, 2 nedēļas un 1 diena)
VietaSpānija
Spāņu Maroka
Vidusjūra
Spāņu Gvineja
IznākumsNacionālistu uzvara, republikas sakāve gāšana un Franko diktatūras izveidošanās
Komandieri
Manuels AsanjaHosē Sanhurho
Fransisko Franko
Spēki
450 000 kājnieku
350 lidmašīnas
200 artilērijas batarijas*
600 000 kājnieku
600 lidmašīnas
290 artilērijas batarijas*
* 1938. gadā

Spānijas pilsoņu karš (spāņu: Guerra Civil Española) ilga no 1936. gada 17. jūlijam līdz 1939. gada 1. aprīlim. Karš sākās ar atsevišķu Spānijas armijas ģenerāļu sarīkotu apvērsuma mēģinājumu pret Spānijas Otro republiku, kurš izdevās tikai daļēji, aizsākot pilsoņu karu.

Apvērsumā Spānija izrādījās sadalīta starp divām naidīgām nometnēm Fransisko Franko vadītajiem nacionālistiem un republikas atbalstītājiem. Nacionālistus atbalstīja konservatīvie, katoliskie spēki, kā arī galēji labējā Falangas partija. Republikāņu vidū bija gan centristi, kas atbalstīja kapitālistisku liberālo demokrātiju, gan revolucionāri anarhisti, komunisti un sociālisti.

Republikāņi saņēma militāro atbalstu no PSRS un Meksikas. Nacionālistus atbalstīja Hitlera Vācija, Musolīni fašistiskā Itālija un Salazara Portugāle. Turpretī Apvienotā Karaliste, Francija un ASV piekopa neiejaukšanās politiku. Karš beidzās ar nacionālistu uzvaru un Franko diktatūras izveidošanos, kas pastāvēja līdz 70. gadu beigām.

Latviešu karavīri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Spānijas pilsoņu karā republikāņu valdības pusē piedalījās ap 120 brīvprātīgo no Latvijas un 25 latvieši no Padomju Savienības. PSRS latvieši ar viltotiem personas dokumentiem piedalījās pilsoņu karā kā instruktori un padomnieki internacionālajās brigadēs. No Latvijas latviešiem ievērojamāko lomu Spānijas pilsoņu karā spēlēja republikāņu armijas ģenerālštāba pulkvedis Voldemārs Ozols.

No Padomju Savienības latviešiem, kas 1936. gadā ieradās Spānijā, ievērojamākais bija ģenerālis Jānis Bērziņš, kas darbojās republikāņu armijas ģenerālštābā kā galvenais militārais padomdevējs. Viņš bija republikāņu armijas virspavēlnieka ģenerāļa Hozē Miajas (José Miaja) labā roka. Bez Bērziņa padomnieku grupā bija kara revolucionārās padomes loceklis Dāvids Beika, padomnieks aviācijas lietās Pēteris Pumpurs, padomnieks artilērijas lietās Vilhelms Kumelāns, padomnieki izlūkdienesta lietās Arturs Sproģis, Kristaps Salniņš un citi. 1938. gada sākumā Padomju Savienība nāca pie slēdziena, ka karu uzvarēs Franko nacionālisti un tā gada vidū visu PSRS padomdevēju personālu atsauca no Spānijas.[1]

1939. gada februārī pārējie latviešu karavīri šķērsoja Spānijas-Francijas robežu un tika internēti franču nometnes latviešu barakā (15 Compania Letton). Padomju diplomāti dažiem internētajiem, kā Rūdolfam Lācim (Vilkam), izkārtoja atļaujas caur Havras ostu ar padomju kuģi izbraukt uz Ļeņingradu. Pārējiem internētajiem latviešiem, arī Žanim Folmanim (Grīvam), Višī Francija ļāva atgriezties dzimtenē tikai pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā,[2] kad vēl bija spēkā 1940. gada 28. septembra draudzības līgums starp PSRS un Vāciju. Daži latvieši palika Francijā un Otrā pasaules kara laikā darbojās franču pagrīdē pret vācu okupantiem.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Spānijas Pilsoņu karš un latvieši Piedalījās gan no Latvijas, gan no PSRS Ēriks Ingevics, laikraksts "Latvietis" Nr. 226, 2012. gada 24. oktobrī
  2. Рудольф Лацис. Два года в Испании No: Viva república! Воспоминания участников антифашистской войны в Испании. Рига: Латвийское государственное издательство, 1957. С. 75-153] (krieviski).