Fransisko Varela

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Fransisko Varela
Francisco Varela
Varela Daramsalā, Indijā, 1994. gadā
Varela Daramsalā, Indijā, 1994. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1946. gada 7. septembrī
Miris 2001. gada 28. maijā (54 gadi)
Parīzē
Dzīves vieta Čīle, ASV, Francija
Tautība čīlietis
Vispārīgā informācija
Skola, tradīcija neirozinātne, fenomenoloģija
Galvenās intereses uztveres teorija, budisms
Alma mater Čīles universitāte
Ietekmējies no Humberto Maturana
Ietekmējis Kens Vilbers
Valoda angļu, spāņu

Fransisko Varela (spāņu: Francisco Javier Varela García; dzimis 1946. gada 7. septembrī, miris 2001. gada 28. maijā) bija čīliešu biologs, profesors, filozofs un neirozinātnieks, kurš kopā ar Humberto Maturana bioloģijā ieviesa jēdzienu "autopoiesis" (sevis veidošana).[1] Varela arī bija Gara un dzīves institūta (Mind and Life Institute) līdzdibinātājs. Šī organizācija veicina dialogu starp zinātni un budismu.[2][3]

Dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Varela piedzima 1946. gadā Santjago Čīlē un studēja medicīnu un bioloģiju, vēlāk iegūstot doktora grādu bioloģijā Hārvarda universitātē. Pēc 1973. gada Pinočeta militārā apvērsuma, Varela ar ģimeni septiņus gadus pavadīja trimdā ASV un kļuva Tibetas budists pirms atgriezās Čīlē kā bioloģijas profesors.

1986. gadā viņš pārcēlās uz dzīvi Francijā, kur mācīja kognitīvo psiholoģiju un epistemoloģiju École Polytechnique[4] un veica neirozinātniskus pētījumus Sorbonā.[5] 1998. gadā Varela aprakstīja savu aknu transplantāciju[6] un 2001. gadā Parīzē nomira no hepatīta.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Darbā "Iemiesotais saprāts"[7] Varela palīdzēja noformēt uztveres teoriju "enaktīvisms," kas apgalvo, ka cilvēka izzināšanu un apziņu varot tikai saprast saspēles rezultātā. Tas ir, uztveri cilvēka ķermenī (kā bioloģisku sistēmu, kas personiski, fenomenoloģiski piedzīvo) kopā ar apkārtējo vidi. Jeb, ka zināšanas rodās dinamiski starp organisma "motorajām iespējām" un apkārtējo vidi. Tā vietā, lai uzskatītu uztveri par pasīvu procesu, kuru pilnībā nosaka neatkarīgi eksistējošas pasaules īpašības, enaktivisms uzskata, ka organisms un vide ir "strukturāli savienoti un savstarpēji determinēti."[8][9]

Pieņemot Edmunda Huserla un Maurice Merleau-Ponty fenomenoloģiju, Varela neirozinātnē popularizēja "neirofenomenoloģiju" un "pirmās personas zinātni", ar kuru pētnieki ar zinātniskām metodēm paši pēta savu apziņu.[10]

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šis saraksts ir nepilnīgs; Tu vari palīdzēt, to papildinot.
  • 1980 (with Humberto Maturana). Autopoiesis and Cognition: The Realization of the Living. Boston: Reidel.
  • 1979. Principles of Biological Autonomy. North-Holland.
  • 1987 (rev 92, 98) (with Humberto Maturana). The Tree of Knowledge: The Biological Roots of Human Understanding. Boston: Shambhala Press. ISBN 978-0877736424
  • 1991 (with Evan Thompson and Eleanor Rosch). The Embodied Mind: Cognitive Science and Human Experience. MIT Press. ISBN 978-0-262-72021-2
  • 1992 (with P. Bourgine, eds.). Towards a Practice of Autonomous Systems: The First European Conference on Artificial Life. MIT Press.
  • 1992 (with J. Hayward, eds.). Gentle Bridges: Dialogues Between the Cognitive Sciences and the Buddhist Tradition. Boston: Shambhala Press.
  • 1993 (with D. Stein, eds.). Thinking About Biology: An Introduction to Theoretical Biology. Addison-Wesley, SFI Series on Complexity.
  • 1997 (ed.). Sleeping, Dreaming and Dying. Boston: Wisdom Book.
  • 1996-99. Invitation aux sciences cognitives. Paris: Seuil.
  • 1999. Ethical Know-How: Action, Wisdom and Cognition. Stanford University Press.
  • 1999 (with J. Shear, eds.). The View from Within: First-Person Methodologies in the Study of Consciousness. London: Imprint Academic.
  • 1999 (with J. Petitot, B. Pachoud, and J-M. Roy, eds.). Naturalizing Phenomenology: Contemporary Issues in Phenomenology and Cognitive Science. Stanford University Press.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]