Pāriet uz saturu

Frīdrihs Nīče

Labot saites
Vikipēdijas lapa
Frīdrihs Nīče
Friedrich Nietzsche
Frīdrihs Nīče
Personīgā informācija
Dzimis 1844. gada 15. oktobrī
Valsts karogs: Prūsijas Karaliste Rēkene, Prūsijas Karaliste
(Licene, Saksija-Anhalte, Karogs: Vācija Vācija)
Miris 1900. gada 25. augustā (55 gadi)
Valsts karogs: Vācijas Impērija Veimāra, Vācijas Impērija
(Tīringene, Karogs: Vācija Vācija)
Tautība Vācietis
Paraksts
Vispārīgā informācija
Alma mater Bonnas Universitāte
Nozīmīgi darbi "Tā runāja Zaratustra" (Also sprach Zaratustra), "Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara" (Die Geburt der Tragödie aus dem Geiste der Musik), "Cilvēciskais, pārāk cilvēciskais" (Menschliches, Allzumenschliches), "Dievu mijkrēslis" (Götzen-Dämmerung), "Antikrists" (Der Antichrist), "Ecce Homo"
Valoda Vācu

Frīdrihs Vilhelms Nīče (arī Nīcše; vācu: Friedrich Wilhelm Nietzsche; dzimis 1844. gada 15. oktobrī Rēkenē, Saksijā, miris 1900. gada 25. augustā Veimārā) bija vācu filozofs, filologs un psihologs, tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 19. gadsimta filozofiem.

Dzīve

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Frīdrihs Nīče dzimis luterāņu mācītāja ģimenē. Nīče studējis teoloģiju un klasisko filoloģiju Bonnā. 1868. gadā uzsākas viņa draudzība ar komponistu Rihardu Vāgneru, kas ilgst līdz 1876. gadam. Gadu vēlāk kļuvis par klasiskās filoloģijas ārpuskārtas profesoru Bāzeles Universitātē. Vācu-franču kara laikā (1870-71) Nīče neilgu laiku dienēja par sanitāru vācu armijā; šajā laikā tapis arī darbs "Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara" (Die Geburt der Tragödie aus dem Geiste der Musik). No 1879. gada vājās veselības dēļ F. Nīče darbojās kā "brīvais filozofs", bieži uzturoties Itālijā, kur tapusi arī pazīstamākā F. Nīčes darba "Tā runāja Zaratustra" (Also sprach Zaratustra) pirmā daļa (1883). Laikā līdz 1889. gadam, kad F. Nīčes garīgās veselības stāvoklis strauji pasliktinājās, tika uzrakstīti darbi "Cilvēciskais, pārāk cilvēciskais" (Menschliches, Allzumenschliches), "Jautrā zinātne" (Die fröhliche Wissenschaft), "Viņpus labā un ļaunā" (Jenseits von Gut und Böse), "Morāles ģenealoģija" (Zur Genealogie der Moral), "Elkdievības mijkrēslis" (Götzen-Dämmerung), "Antikrists" (Der Antichrist), filozofiskā autobiogrāfija "Ecce Homo". F. Nīče miris 1900. gadā — neatveseļojies, dzīves laikā neguvis atzinību un ievērību.

Filozofiskie uzskati

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nīčes filozofija interpretēta dažādi. (Savulaik Nīčes filozofiju tendenciozi un eklektiski savu uzskatu "filozofiskam pamatojumam" izmantojuši arī vācu nacionālsociālisma radītāji.) Nīče sludina jaunu, spēkpilnu cilvēku, kurš pārvarējis kristietības vērtības, gadsimta liekulīgo morāli, pūļa kaislības. Bieži tiek citēts izteikums "Dievs ir miris", taču bieži arī tiek ignorēts izteikuma turpinājums: "mēs esam viņu nogalinājuši — jūs un es! Mēs visi esam viņa slepkavas!" (Wir haben ihn getötet, — ihr und ich! Wir alle sind seine Mörder!), kas paver iespēju interpretēt Nīči, kā domātāju, kurš fiksē noteiktu pasaules ainas maiņu — situāciju, kurā dieva uzturēts pasaules horizonts tiek aizstāts ar racionālu subjekta varu un loģiski-pozitīvām zināšanām. Līdz ar to zinātnes atzinumu absolutizēšana kļūst par reliģijas surogātu, lai arī zinātne apgalvo, ka ir sarāvusi saites ar reliģiju. Tāpat, kā kristietiskā Dieva doktrīna, arī šādas absolūtas racionālā prāta prasības Nīčem šķiet naidīgas radošas un veselīgas personības attīstībā. Tāpat, kā kristietiskās doktrīnas morāle, kura atņem dzīvei pilnasinību un ir naidīga ģēnija personībai, līdzīgi bīstamas ir arī zinātniskuma pretenzijas uz absolūtās patiesību. Nīče aicina pastāvīgi pārvarēt sevi un nebalstīties kāda sastingušā atziņā, bet gan būt pastāvīgu meklējumu ceļā un neatzīt nevienu Dievu, kurš ierobežo radošo darbību, jo radošās enerģijas skaistums ietver pats sev likumus un līdz ar to, tas nav reducējams uz kādu ārēju tikumisko programmu, kādu piedāvā, piemēram, kristietība. Viena no izplatītākajām Nīčes filozofijas interpretācijām izšķir piecus jēdzienus, kuri caurauž viņa darbus un tie ir:

  • Dieva nāve
  • pārcilvēks
  • varas griba
  • mūžīgā atgriešanās
  • apolloniskais un dionīsiskais

Dieva nāve

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmoreiz izteikums par Dieva nāvi vienā no formām, kā tas tiek plaši citēts, ir fiksējams F. Nīčes darba "Jautrā zinātne" 125. fragmentā un tas skan šādi:

Ko tādu darījām, ka atdalījām zemi no saules? Kur tagad tā virzās? Kurp virzāmies mēs? Prom no visām saulēm? Varbūt mēs nepārtraukti krītam? Turklāt atpakaļ, sānis, uz priekšu, uz visām pusēm? Vai gan vēl pastāv kāda augša un apakša? Varbūt mēs maldāmies kā caur nebeidzamu Neko? Vai neuzpūš vēsma no tukšuma? Vai nav kļuvis aukstāk? vai gan ik mirkli neiestājas nakts un vēl vairāk nakts? Vai nevajag gaišā dienas laikā iedegt lukturus? Vai mēs nedzirdam troksni, ko rada kaprači aprokot Dievu? Vai mūsu nāsis nejūt trūdošā Dieva smaku? — arī Dievi trūd! Dievs ir miris! Dievs paliks miris! Un mēs esam viņu nogalinājuši

Šo Nīčes versiju par dieva nāvi var interpretēt, kā secinājumu par cilvēka ontoloģiskā stāvokļa maiņu pasaulē, kam pamatā pavērsiens uz racionalitāti, kas nosacīti datējams no 16. līdz 18. gadsimtu. Vecais vērtību horizonts, kurā galvenā loma bija pārpasaulīgiem ideāliem, tiek nomainīts ar jaunu, kura centrā ir subjekta racionalitāte un dabas zinātņu atzinumi par pasauli. Kristietība un arī zinātne ar savām pretenzijās uz patiesību dieva nāves situācijā ir atteikšanās pieņemt faktu, ka cilvēks ir palicis viens ar sevi un viņam pašam ir jāuzņemas atbildība un jārada vērtības, kuras apliecina dzīvi un juteklisku estētiku, nevis jānogalina dzīve patiesības vārdā, kā to dara zinātne un kristietība.

Pārcilvēks

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pārcilvēka koncepcija visizvērstāk parādās F. Nīčes darbā "Tā runāja Zaratustra" un šīm koncepts ir lemts būt par pamatu daudzām spekulācijām par Nīčes ideju saikni ar nacistisko režīmu, kura ideologi atzina Nīčes ietekmes. Šāda interpretācija var rasties, ja ar jēdzienu "pārcilvēks" saprot kādu vēsturisku personu, vai personu grupu, kas šajā gadījumā varētu sasaukties ar Hitlera un citu nacistiskā režīma līderu uzskatu par cilvēku dalījumu pārākajās un zemākajās rasēs, kur vācieši iemiesotu pārcilvēkus, bet ebreji un citi ne-ārieši zemcilvēkus. Tomēr šī ir vienkāršota interpretācija, kura uz Nīčes ideju fona šķiet primitīva un ideoloģiskota. Plašāk interpretējot jēdzienu "pārcilvēks", to var saprast nevis kā kādu noteiktu personu, vai nākotni reāli apdzīvojošu cilvēku tipu, bet gan kā ideālu, kuram ir motivējoša funkcija. "Pārcilvēks" var tikt saprast, ka orientējoša ideja, kurai sekojot cilvēks atrodas pastāvīgā pārmaiņu procesā. Šī ideja motivē cilvēku pārvarēt sevi ik brīdi, atrasties pastāvīgā radīšanas procesā un tikai attiecībā pret to vērtēt kaut ko kā labu vai sliktu. Daži konteksti no darba "Tā runāja Zaratustra", kuros parādās "pārcilvēka" ideja:

Es mācu jums pārcilvēku. Cilvēks ir kaut kas, kas jāuzvar. Ko jūs esat darījuši, lai viņu uzvarētu?

Kas ir pērtiķis cilvēks priekšā? Izsmiekls vai sāpīgs kauns? Un tādam pašam jābūt cilvēkam pārcilvēka priekšā:izsmieklam un kaunam

Pārcilvēks ir zemes kodols. Lai jūsu griba saka: kaut pārcilvēks būtu zemes kodols

Varas griba (griba pēc varas)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šīs koncepts atrodams darbā "Tā runāja Zaratustra" un apzīmē gan esošo cilvēka ontoloģisko situāciju, gan norāde uz veidu, kā attīstot šo jau piemītošo dziņu, veicama vērtību pārvērtēšana. Varas griba ir veids, kā realitāti atdzīvināt no sastinguma, kuru veicina pūļa morāle un tikumi. Varas griba katru mirkli pārvērš no-jauna tapšanā, tā veido savas vērtības, kuras balstās šajā tapšanas aktivitātē. Fragmenti:

Tikai tur, kur dzīvība ir arī griba, bet nevis dzīvošanas griba, bet — to es mācu — varas griba

Daudz ko dzīvojošais tur augstāku par paša dzīvību; bet iz pašas vērtēšanas runā varas griba

Mūžīgā atgriešanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arī šis koncepts parādās darbā "Tā runāja Zaratustra" un iespējams ir viens no mistiskākajiem Nīčes uzskatiem, kuram grūti piemērot kādu noteiktu interpretāciju. Vienā no iespējām, tas var tikt saprasts, kā atskaites punkts rīcībai un kā apstāklis attiecībā pret kuru izvērtēt rīcību un nest par to atbildību. Atzīstot mūžīgās atgriešanās ideju, jāpieņem katra mirkļa nozīmē, jo katrā mirkli veiktā izvēlē atkārtosies bezgalīgi daudz reižu un pavairos sevi katrā no atgriešanās cikliem, līdz ar to katrs cilvēks ir atbildīgs mirkļa priekšā un viņa rīcībai ir jābūt tādai, lai šīs rīcības sekas nonākot bezgalīgas atgriešanās ciklā nepadarītu pasauli tukšu un bezjēdzīgu. Fragments:

Vai nav vajadzējis visam, kas spēj iet, jau reizi šo ceļu būt gājušam? Vai nav vajadzējis visam, kas var notikt, jau vienreiz būt notikušam, izdarītam, patecējušam?

Apolloniskais un dioniskais

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šis nošķīrums parādās F. Nīčes darbā "Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara", kas tiek uzskatīta par vienu no visoriģinālākajām grieķu kultūras analīzēm. Nīče grieķu kultūras ģenēzē saskata divas pretrunīgas pasaules skatījuma formas — apolonisko un dionīsisko un nošķir tās. Dionīsiskais kultūras pirmsākums raksturīgs agrīnajai grieķu kultūra, kurā dominē mistērijas un kulta ceremonijas, kurām raksturīga orģistiska jautrība, dzīves apliecināšana un saplūšana vienā veselumā ar dabu. Savukārt, apoloniskais princips, kas ir pamatā vēlīnajai grieķu kultūrai paredz cilvēka atdalīšanos no dabas, pašsavaldību, saprātu un racionālā prāta diktētas robežas. Nīče saista grieķu kultūras pagrimumu tieši ar apolonisko pasaules skatījuma dominanci, par reprezentatīvāko apoloniskās kultūras figūru uzskatot Sokratu, jo viņš iezīmē domāšanas formu, kas raksturīga rietumu pasaulei vēl šobrīd — dialektisku analīzi, kuras pamatā ir racionalitāte. Sokratiskā pieeja ir radikāls pretstats dionīsiskajam — reibinošiem un iracionāliem impulsiem, kuri ignorē racionālā prāta robežas. Pēc Nīčes domām, tieši dionīsiskā impulsa atdzīvināšana, var izglābt rietumu kultūru, nevis kultūras virzība pretim apoloniskajam.

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • F.Nīče "Traģēdijas dzimšanas no mūzikas gara" (Rīga, Tapals, 2005)
  • F.Nīče "Tā runāja Zaratustra" (Rīga, Zvaigzne ABC 2002)
  • F.Nīče "Antikrists" (Rīga, Izdevniecība AGB, 2005)
  • M. Heidegers "Malkasceļi" 143 Lpp nodaļa "Nīčes vārdi "Dievs ir miris" ( Rīga, “Intelekts” 1998)
  • F.Nīče "Par morāles ciltsrakstiem" Izdevniecība AGB 2005
  • F.Nīče "Gadījums Vāgners. Mūziķa problēma" (Rīga, "Satori" 2013)

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Frīdrihs_Nīče&oldid=3867201"