Gāzu gangrēna

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Labās kājas un labās gūžas rajona gāzu gangrēna ar tumšām bullām un krepitāciju pie palpācijas. Pacients ar toksiski septisko šoku

Gāzu gangrēna (arī klostrīdiju mionekrolīze, histotoksiskā infekcija, anaerobais celulīts; veterinārijā: ļaundabīgā edēma) ir ātri progresējoša un izplatoša muskuļu infekcija, ko izraisa toksīnu producējošās baktērijas, cilvēkiem pārsvarā Clostridium perfringens, bet dzīvniekiem Clostridium septicum.[1][2] To pavada dziļas strukturālas izmaiņas un tā ir potenciāli fatāla slimība, kura neārstējot viennozīmīgi ir nāvējoša.[1]

Epidemioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvēkiem gāzu gangrēna visbiežāk sastopama kara laikā — attīstās karavīriem pēc iegūtas dziļas traumas.[1] Pirmā pasaules kara laikā no šīs gangrēnas nomira aptuveni 100 000 vācu karavīru. Mūsdienu kara apstākļos ar šo infekciju saslimst daudz mazāk. Piemēram, deviņu gada periodā Vjetnamas karā no 139 000 brūcēm bija tikai 22 gāzu gangrēnas gadījumi. Tagad šī slimība ir diezgan reta un ir kā sekas ceļa negadījumam vai darba traumai. Taču šis ir ļoti smags un apdraudošs stāvoklis, kas pavada dabiskas slimības vai negadījumus.[2]

Cik bieža ir saslimšana ar ļaundabīgu edēmu dzīvniekiem, nav zināms.[2]

Etioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gāzu gangrēna parasti ir "kara lauka slimība". Toties slimības pamatā var būt arī citi iemesli, tai skaitā jatrogēni. Slimības attīstībai ir jābūt labvēlīgiem dažiem faktoriem. Ir jābūt dzīvesspējīgām klostrīdijām un ir jābūt piemērotai brūcei, kur tās varētu attīstīties. Baktēriju avots var būt gūžas locītavas ķirurģiskās operācijas, injekcijas dibena muskuļos un dažādu iemeslu kājas amputācija. Brūču kontaminācija ar netīrumiem, šķembām vai apģērba gabaliem mazina vietējo skābekļa koncentrāciju. Līdzīgi patoloģiskajā procesā var būt iesaistīta arī citu ķermeņa rajonu (piemēram, plecu, augšstilba, gūžas un apakšstilba ikru) liela muskulatūra. To iemesli var būt lielo artēriju bojājumi, kaulu lūzumi un traumas, apdegumi.[1]

Gāzu gangrēnas izraisītāji ir anaerobas, grampozitīvas, sporas formējošas baktērijas, kas spēj producēt eksotoksīnus. Visbiežākais slimības ierosinātājs ir A tipa Clostridium perfringens, taču dažreiz ir atzīmēti dažādu citu sugu (Clostridium novyi un Clostridium septicum) klostrīdiju tipi. Retos gadījumos ierosinātāji var būt Clostridium histolyticum, Clostridium sordellii un Clostridium fallax. Bieži vien pie gāzu gangrēnas atzīmē vairākas sugas. Klostrīdijas galvenokārt ir saprofīti, kas dabā dzīvo augsnē un dzīvnieku un cilvēku kuņģa zarnu traktā. Skābekļa esamība palēnina klostrīdiju augšanu un mazina toksīnu izdali. Superoksīddismutāzes producēšana ļauj baktērijām izdzīvot pie neliela skābekļa koncentrācijas apkārtnē. Nekrotiskie audi, svešķermeņi un išēmija mazina vietējo skābekļa piegādi. Reti gāzu gangrēna attīstās bez esošas traumas. Tā var būt primāra starpenes un sēklinieku maisiņa infekcija (Furnjē gangrēna).[1] Clostridium novyi un citas klostrīdijas izraisa mīksto audu infekciju.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Oxford Textbook of Medicine. Fourth Edition. Edited by David A. Warrell, Timothy M. Cox, John D. Firth, with Edward J. Benz, Jr. Oxford University Press, 2005. ISBN 0-19-856978-5
  2. 2,0 2,1 2,2 Zoonoses and Communicable Diseases Common to Man and Animals: Bacterioses and Mycoses. Volume I. Third Edition. World Health Organization, 2001. ISBN 92-75-31580-9