Gaidas

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Gaidu kustības simtgades jubilejas pastmarka

Gaidas (angļu: Girl Guides) ir 1910. gadā dibināta[1] starptautiska meiteņu kustība. Latvijas gaidas apvienotas Latvijas Skautu un gaidu centrālajā organizācijā (LSGCO).

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gaidu nosaukumu ar nozīmi "ceļvedes" (Girl Guide) cēlies no Britu Indijas Haiberas Gidu pulka (Khyber Guides), kuriem nekas nebija par grūtu.[2] Latviski tiek skaidrots, ka "gaida ir meitene, kas gaida izdevību palīdzēt tuvākajiem".[2]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1909. gadā Londonas izstāžu ēkā Kristāla pils uz pirmo skautu sagaitu pulcējās arī vairākas meitenes, kuras uzskatāmas par pirmajām gaidām. Tā kā skautu dibinātājs Roberts Beidens-Pauels bija ļoti aizņemts un meitenēm vajadzēja vadītāju, tad viņš aicināja savu māsu Agnesi. Viņai gaidisma ideja ļoti patika un viņa nodevās tai ar visu savu sirdi. Tā, kā darba bija daudz, vajadzēja palīdzes un Agnese nolēma dibināt dāmu komiteju no sabiedrībā pazīstamām personām. Dāmu komitejas pirmā sanāksme notika 1910. gada maijā.

Jau 1910. gadā skautu štābs Anglijā reģistrēja 8000 gaidu.[3] Pirmā gaidu parādīšanās publikā organizētā veidā notika 1911. gadā, kad parādē piedalījās 200 gaidas. Palīgs sabiedrības attieksmes maiņā bija fakts, ka karalienes Viktorijas meita kļuva par gaidu organizācijas labvēli — patronesi.[3] Pirmā Anglijas gaidu vadītāju konference notika 1911. gadā.[1]

Āboliņa lapiņa par gaidu zīmi tika izraudzīta 1925. gadā.[1] Pasaules gaidu apvienību (The World Association of Girl Guides and Girl Scouts, jeb WAGGGS) izveidoja 1928. gadā.[2] 1930. gadā lēdiju Olavi Beidenu-Pauelu iecēla par Pasaules gaidu vadoni un Pasaules gaidu organizācijas pārvaldi sadalīja 6 rajonos.[1]

Gaidas Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vilhelmīne Vilka ar Talsu gaidām (pēc 1930).

Gaidisms Latvijā radās 1921. gadā, pateicoties pirmajai Latvijas gaidu priekšniecei Vilhelmīnei Vilkai un Latvijas Tautas Bankas direktoram Robertam Valdmanim. Pēc Latvijas brīvības cīņu beigām 1920. gada decembrī Vilhelmīne Vilka atgriezās Rīgā un nolēma sākt pulcināt meitenes, lai palīdzētu viņām atrast kopīgu mērķi, kas spētu ieinteresēt un aizpildīt ikdienu. Vilhelmīnei padomā bija atrast ideālu, kas stiprinātu meiteņu morāli, nacionālo apziņu un palīdzētu tām izaugt par krietnām, garīgi un fiziski stiprām Latvijas pilsonēm.

Latvijas gaidu centrālās organizācijas (LGCO) statūtus reģistrēja Rīgas apgabaltiesā 1922. gadā, ko gaidas uzskata par LGCO dibināšanas dienu. Pirmā LGCO prezidente bija Justīne Čakste, Latvijas valsts prezidenta Jāņa Čakstes sieva.[2] 1923. gada 16. septembrī notika pirmā latviešu gaidu parāde Esplanādes laukumā Rīgā. 1924. gadā tika sarīkoti pirmie kopnieču kursi, sāka iznākt žurnāls "Gaida". Līdz 1937. gadam organizācijas biedru skaits bija pieaudzis līdz 3036 meitenēm.[3]

1940. gada 8. maijā lielgaidas deva savu pēdējo solījumu Ropažos, bet gaidas tā paša gada 16. jūnijā, dienu pirms Latvijas okupācijas, Vircavas muižas parkā. 1941. gada 14. jūnija deportācijas laikā gaidu priekšnieces, kā arī daudzas gaidas un guntiņas ar vecākiem tika deportētas uz Sibīriju.

Pēc Otrā pasaules kara beigām 1945. gada 28. maijā latviešu gaidas iesāka darbību trimdā. Sākumā latviešu gaidas darbojās Vācijā, Zviedrijā un Dānijā. Jau 1947. gada 1. janvārī bija reģistrētas 96 vienības ar 300 guntiņām un gaidām un 300 vadītājām. 1948. gada beigās un 1949. gada sākumā sākās izceļošana no Vācijas bēgļu nometnēm uz ASV, Kanādu un Austrāliju.

Sākoties Atmodas kustībai Latvijā, atdzima arī gaidisma idejas, izveidojās Latvijas skautu un gaidu atjaunošanas klubs. 1990. gadā, apvienojoties Latvijas skautu un gaidu kustībām, tika izveidota Latvijas Skautu un gaidu centrālā organizācija LSGCO.

Gaidu pakāpes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Guntiņas (Brownies): 7-12 gadi
  • Gaidas (Girl Guides): 12-15 gadi
  • Dižgaidas: 15-18 gadi
  • Lielgaidas (Rangers): 18+ gadi

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Gaidu un skautu rokasgrāmata. Lāčplēša iela 7, Aizkrauklē : Apgāds "Krauklītis". 1997.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 Vilhelmīne Vilks. Gaidisms Latvijā. Valdemāra Kārkliņa redakcija, 1963.
  3. 3,0 3,1 3,2 «skauti.lv» (lv-LV). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-03-09. Skatīts: 2019-03-18.