Gaidas

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Gaidas (Girl Guides) ir vispasauli aptveroša meiteņu kustība.

Gaidu nosaukumu ar nozīmi "ceļvedes" BP ņēma no slavenā Indijas pulka "Kaiberas Gidi" (Khyber Guides), kuriem nekas nebij par grūtu.[1]

1909. gadā Londonas izstādes ēkā „Kristāla pils” uz pirmo skautu sagaitu pulcējās arī vairākas meitenes, kas vēlējās pievienoties. Tās uzskatāmas par pirmajām gaidām. Tā, kā skautu dibinātājs Roberts Beiden-Pauels bija ļoti aizņemts un meitenēm vajadzēja vadītāju, tad viņš aicināja savu māsu Agnesi. Viņai gaidisma ideja ļoti patika un viņa nodevās tai ar visu savu sirdi. Tā, kā darba bija daudz, vajadzēja palīdzes un Agnese nolēma dibināt dāmu komiteju no sabiedrībā pazīstamām personām. Dāmu komitejas pirmā sanāksme notika 1910. gada maijā.

1910. gads tiek pieņemts, kā oficiālais gaidu organizācijas dibināšanas gads.[2]

Jau 1910. gadā skautu štābs Anglijā reģistrēja 8000 gaidu.[3]

Pirmā gaidu parādīšanās publikā organizētā veidā notika 1911. gadā, kad parādē piedalījās 200 gaidas. Palīgs sabiedrības attieksmes maiņā bija fakts, ka karalienes Viktorijas meita kļuva par gaidu organizācijas labvēli – patronesi.[3]

Pirmā Anglijas gaidu vadītāju konferene notika 1911. gadā.[2]

1912. gada 30. oktobrī Lords Beiden-Pauels un Olave Somsa apprecējās, un ar to pašu dienu lēdija Olave Beiden-Pauela iesaistījās gaidu vadīšanas darbā.[3]

Āboliņa lapiņa par gaidu zīmi tika izraudzīta 1925.gadā.[2]

Pasaules gaidu apvienību ( The World Association of Girl Guides and Girl Scouts, jeb WAGGGS) izveidoja 1928. gadā.[1]

1930. Gadā Lēdiju Olavi Beiden-Pauelu iecēla par Pasaules gaidu vadoni un Pasaules gaidu organizācijas pārvaldi sadalīja 6 rajonos.[2]

Gaidas Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gaidisms Latvijā parādījās 1921. gadā pateicoties Vilhelmīnei Vilks un Robertam Valdmanim.

Vilhelmīne Vilks 1920. gada decembrī atgriezās Rīgā un ievēroja, ka vairumam meiteņu nebija, ko darīt ar savu brīvo laiku. Vilhelmīne nolēma sākt pulcināt meitenes, lai palīdzētu viņām atrast kopīgu mērķi, kas spētu ieinteresēt un aizpildīt ikdienu. Vilhelmīnei padomā bij atrast ideālu, kas stiprinātu meiteņu morāli, nacionālo apziņu un palīdzētu tām izaugt par krietnām, garīgi un fiziski stiprām Latvijas pilsonēm.

Taču lai īstenotu nodomu dzīvē vajadzēja atrast vajadzīgās telpas. 1921. gada pavasarī, V.Vilks sāka apstaigāt Rīgā nodibinātās jaunatnes savienības, viņa lūdza atļaut dibināt sekciju meitenēm un atvēlēt telpas, kur tām pulcēties. Taču jaunatnes biedrības statūtu dēļ nevarēja ļaut Vilhelmīnei atvērt sekciju. Bet Vilhelmīne cerību nezaudēja un turpināja klauvēties pie atsevišķu biedrību durvīm. Vislielāko pretimnākšanu Vilhelmīnei izrādija Latviešu Jaunatnes Savienības darbvede-sekretāre Milda Brauna. Viņa saprata Vihelmīnes vēlmi un solījās palīdzēt. Pēc ilgas gaidīšanas Brauna jaunkundze piezvanīja Vilhelmīnei un aicināja atnākt uz LJS.

Latviešu Jaunatnes Savienībā bij ieradies Latvijas Tautas Bankas direktors Roberts Valdmanis, kurš nesen bija atgriezies no Ķīnas. Aizbraucot no Ķīnas, viņš bija saņēmis pateicības zīmi no gaidām, kas viņam piešķīra tiesības pieņemt gaidu un gaidu vadītāju solījumu. Valdmaņa kungs griezās pie Brauna jaunkundzes ar lūgumu palīdzēt atrast sievieti, kas uzņemtos noorganizēt meiteņu-skautu pulciņu.

Brauna jaunkundze, zinādama Vilhelmīnes nodomus, ieminējusies par viņu Valdmaņa kungam, kurš uzreiz izteicis vēlēšanos iepazīties ar Vilhelmīni.

Valdmaņa kungs īsumā pastāstīja Vilhelmīnei par gaidisma mērķiem un uzdevumiem, un iedeva BP rokasgrāmatu. Izlasījusi grāmatu, Vilhelmīne ar prieku un pateicību apņēmās noorganizēt, apmācīt un vadīt meitenes-skautus.

Vārds "gaida" tika atvasināts no angļu nosaukuma "Girl Guide" (ceļvede), saprotot, ka "gaida ir meitene, kas gaida izdevību palīdzēt tuvākajiem".[1]

Latvijas gaidu centrālās organizācijas (LGCO) statūti reģistrēti Rīgas apgabaltiesā tika 1922. gadā, ko gaidas uzskata par LGCO dibināšanas dienu. Pirmā Latvijas gaidu priekšniece bija Vadītāja Vilhelmīne Vilks un pirmā LGCO prezidente Justīne Čakstes kundze. Pats valsts prezidents Jānis Čakste arī deva lielu atbalstu gaidu organizācijai.[1]

1923. gada 16. septembrī notika pirmā latviešu gaidu parāde Rīgā, Esplanādes laukumā. 1924. gadā tika sarīkoti pirmie kopnieču kursi, sāka iznākt žurnāls "Gaida". Gaidu skaits bija pieaudzis jau līdz 800 biedrēm.

Līdz 1937. gadam organizācijas biedru skaits bija krietni pieaudzis, kopā – 3036 meiteņu.[3]

1940. gada 8. maijā lielgaidas deva savu pēdējo solījumu brīvā Latvijā, Ropažos, bet gaidas tā paša gada 16. jūnijā, Vircavas muižas parkā. Vēl nebija paspējušas izdzist pēdējās ugunskura ogles, kad agri 17. jūnija rītā krievu armijai iesoļojot Latvijas teritorijā, beidzās arī Latvijas gaidu biedrības darbība. 1941. gadā gaidu priekšniece, kā arī daudzas gaidas un guntiņas ar vecākiem tiek deportētas uz Sibīriju.

Ar 1945. gada 28. maiju latviešu gaidas iesāk darbību trimdā. Sākumā latviešu gaidas darbojas Vācijā, Zviedrijā un Dānijā. Jau 1947. gada 1. janvārī bija reģistrētas 96 vienības ar 300 guntiņām un gaidām un 300 vadītājām. 1948.gada beigās un 1949. gada sākumā sākās izceļošana no Vācijas bēgļu nometnēm uz dažādām patvēruma zemēm pasaules tālēs.

Sākoties Atmodai, Latvijā atdzimst arī gaidisma idejas, izveidojas Latvijas skautu un gaidu atjaunošanas klubs. Daudz atjaunošanas darbā palīdz latviešu skauti un gaidas no ārzemēm, kas turpinājuši savu darbību visus garos okupācijas gadus, savās mītnes zemēs. 1990. gadā apvienojoties Latvijas skautu un gaidu kustībām tiek izveidota Latvijas Skautu un gaidu centrālā organizācija – LSGCO.

Gaidu pakāpes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Guntiņas (Brownies) - 7-12 gadi

Gaidas (Girl Guides) - 12-15 gadi

Dižgaidas - 15-18 gadi

Lielgaidas (Rangers) - 18+ gadi

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Vilhelmīne Vilks. Gaidisms Latvijā. Valdemāra Kārkliņa redakcija, 1963.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 Gaidu un skautu rokasgrāmata. Lāčplēša iela 7, Aizkrauklē : Apgāds "Krauklītis". 1997.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 «skauti.lv» (lv-LV). Skatīts: 2019-03-18.