Galipoli kauja

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Galipoli kauja
Daļa no Karadarbība Tuvajos Austrumos
(I pasaules karš)
Galipoli kaujas plāns
Galipoli kauja, 1915. g. februāris—aprīlis
Datums 1915. g. 19. februāris
1916. g. 9. janvāris
Vieta Galipoli pussala un Dardaneļu šaurums Osmaņu impērija (tag. Turcija)
Iznākums Izšķiroša Osmaņu impērijas uzvara
Karotāji
Valsts karogs: Apvienotā Karaliste Britu impērija

Valsts karogs: Francija Francija

Karogs: Osmaņu impērija Osmaņu impērija
Komandieri
Valsts karogs: Apvienotā Karaliste Sers Īans Hamiltons Flag of the German Empire.svg Otto von Sanderss
Ottoman flag.svg Mustafa Kemals
Spēki
5 divīzijas (sākumā)
14 divīzijas (beigās)
6 divīzijas
Upuri
550'000 700'000

Galipoli kauja notika Pirmā pasaules karā — 1915. gadā no aprīļa līdz decembrim. Tika apvienoti britu un franču spēki, lai ieņemtu Osmaņu impērijas galvaspilsētu Konstantinopoli (tag. Stambula). Mēģinājums neizdevās un nesa ļoti lielus upurus abām pusēm.

Turcijā operāciju sauc par Čanakkales kariem (turku valodā: Çanakkale Savaşları); Lielbritānijā to sauc par Dardaneļu operāciju vai Galipoli; Francijā, Austrālijā, Jaunzēlandē un Ņūfaundlendā operāciju pazīst ar nosaukumu Galipoli.

Sākums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas impērijai, kas bija viena no Sabiedrotajiem Pirmajā pasaules karā, trūka ražotņu, kas varētu apgādāt tās armiju. Francijai un Lielbritānijai ar salīdzinoši mazāku iedzīvotāju skaitu bija diezgan spēcīga rūpniecība un tās meklēja iespēju piegādāt Krievijai nepieciešamo munīciju, lai ar Krievijas palīdzību varētu atvieglot stāvokli Rietumu frontē.

Kara laikā Sabiedrotie neatlaidīgi meklēja iespējas izveidot transporta ceļus uz Krieviju un Ķīnu. Vācijas impērija un Austroungārija bija bloķējušas Krievijas sauszemes tirdzniecības ceļus uz Eiropu un, līdz ar to, nepastāvēja gandrīz nekādas iespējas veikt nepieciešamās piegādes Krievijai. Arī pieejamie jūras ceļi bija neizbraucami: Baltijas jūru kontrolēja vācu Ķeizariskā flote, Ohotskas jūra pārāk bieži aizsala un Melnajai jūrai varēja piekļūt tikai caur Osmaņu impērijā esošo Bosfora šaurumu. 1914. gada oktobrī, Osmaņu impērijai pievienojoties Centrālajām lielvalstīm, vairs nebija iespēju veikt piegādes uz Krieviju caur Vidusjūru.

1914. gada nogalē Rietumu fronte Francijā un Beļģijā bija kļuvusi nekustīga un bija nepieciešams citur izveidot jaunu fronti. Sabiedrotie cerēja, ka uzbrukumā Osmaņu impērijai viņu pusē pievienosies arī Bulgārija un Grieķija, bet grieķu piesaistīšanai Galipoli pussalā Krievija uzlika veto.

1914. gada novembrī Francijas ministrs ieteica sākt uzbrukumu Osmaņu impērijai, bet šāds priekšlikums neguva atbalstu. Tika noraidīts arī britu jūras izlūkdienesta priekšlikums pārpirkt Osmaņu impēriju Sabiedroto pusē.

Vēlāk novembrī, Pirmais Admiralitātes lords Vinstons Čērčils nāca klajā ar savu pirmo plānu Dardaneļu ieņemšanai. Viņa priekšlikuma pamatā bija apsvērums, ka Karaliskajai flotei ir pietiekami daudz tādu kuģu, kas nav spējīgi stāties pretī Vācijas flotei Ziemeļu jūrā, bet varētu tikt izmantoti citā karadarbības laukā. Sākotnējais plāns paredzēja uzbrukt tikai ar Karaliskās flotes spēkiem.

1915. gada janvārī Lielbritānijas valdība beidzot apstiprināja uzbrukuma plānu Galipoli pussalai.

Flotes uzbrukumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

19. februārī tika izdarīts pirmais uzbrukums Dardaneļiem, ko sāka spēcīgs angļu un franču spēku apvienojums, tai skaitā kuģis Queen Elizabeth, kuru sabombardēja Osmaņu impērijas artilērija.

18. martā tika sākts jauns uzbrukums, kura mērķis bija šaurākā Dardaneļu vieta, jo tur jūras platums bija tikai aptuveni 16 km. Caur Dardaneļiem centās izrauties 16 kuģi admirāļa de Robeka vadībā, bet lielāko daļu flotes iznīcināja jūras mīnas, kuras bija izlicis Osmaņu jūras mīnētājs Nusret. Briti par mīnu traleriem izmantoja vienkāršos tralerus un, kad turki sāka uz tiem šaut, tie atkāpās, atstājot mīnas. Kuģus nosūtīja bez noteikta rīkojuma un tika nogremdēti trīs kaujas kuģi: Ocean, Irresistible un Bouvet. Ar smagiem bojājumiem palika kaujas kreiseris Inflexible, franču Suffren un Gaulois.

Šādi zaudējumi Sabiedrotajiem lika atteikties no jebkādiem tālākiem mēģinājumiem ieņemt jūras šaurumu tikai ar flotes palīdzību. Savukārt Osmaņu impērijas pusē britu flotes sagrāve deva morālu uzmundrinājumu visam karaspēkam. Osmaņu šāvēji pēc britu kuģu atkāpšanās bija palikuši gandrīz bez munīcijas. Nav zināmi īstie atkāpšanās iemesli, jo Čērčils ieteica turpināt uzbrukumu un tādā gadījumā, iespējams, Galipoli nebūtu tāds liels zaudējums Sabiedrotajiem. Toties, ja flote būtu tikusi tālāk, iespējams tā nokļūtu strupceļā ar nepietiekamu spēku, lai ieņemtu Konstantinopoli un ar mīnēto teritoriju starp viņiem un Vidusjūru.

Iebrukums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc flotes neveiksmīgajiem uzbrukumiem, kļuva skaidrs, ka nepieciešami sauszemes spēki turku artilērijas vājināšanai. Tad būtu iespēja mīnu meklētājiem attīrīt ceļu lielākiem kuģiem. Britu kara ministrs Lords Kičeners par Vidusjūras spēku komandieri iecēla Seru Īanu Hamiltonu, lai viņš izpildītu šo operāciju.

1915. gada sākumā Ēģiptē tika nometināti brīvprātīgie kareivji un Jaunzēlandes un Austrālijas, kur viņus apmācīja pirms došanās uz Franciju. No brīvprātīgajiem izveidoja Austrālijas un Jaunzēlandes armijas korpusu (Australian and New Zealand Army Corps, ANZAC). Komandiera rīcībā bija arī britu 29. un 10. divīzijas, Karaliskās flotes divīzija un Francijas ekspedīcijas korpuss.

Bija jāgaida aptuveni sešas nedēļas, lai sagaidītu britu spēku ierašanos no Lielbritānijas. Šis laiks bija izdevīgs Osmaņu armijai, lai sagatavotos sauszemes uzbrukumam. Ēģiptē nebija gandrīz nekāda informācijas drošība un Hamiltona spēku uzbrukuma virzieni bija plaši zināmi. Turki uzreiz papildināja savus munīcijas un citu nepieciešamo materiālu krājumus.