Pāriet uz saturu

Vinstons Čērčils

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par premjerministru. Par citām jēdziena Čērčils nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Vinstons Čērčils
Winston Churchill
Apvienotās Karalistes premjerministrs
Amatā
1940. gada 10. maijs — 1945. gada 27. jūlijs
Priekštecis Nevils Čemberlens
Pēctecis Klements Etlijs
Amatā
1951. gada 26. oktobris — 1955. gada 7. aprīlis
Priekštecis Klements Etlijs
Pēctecis Entonijs Īdens

Dzimšanas dati 1874. gada 30. novembrī
Blenemas pils, Vudstoka, Oksfordšīra, Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste
Miršanas dati 1965. gada 24. janvārī (90 gadu vecumā)
Kensingtona, Londona, Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste
Politiskā partija
Dzīvesbiedrs(-e) Klementīne Čērčila (Clementine Churchill)
Profesija politiķis, karavīrs, rakstnieks
Augstskola Sandhērstas Karaliskā militārā akadēmija

Sers Vinstons Leonards Spensers-Čērčils (angļu: Sir Winston Leonard Spencer-Churchill; dzimis 1874. gada 30. novembrī, miris 1965. gada 24. janvārī) bija Apvienotās Karalistes armijas virsnieks un politiķis, pazīstams kā viens no Sabiedroto valstu līderiem Otrā pasaules kara laikā. Apvienotās Karalistes premjerministrs no 1940. līdz 1945. un no 1951. līdz 1955. gadam. Čērčils bija viens no pirmajiem, kas aicināja izveidot "Eiropas Savienotās Valstis", tādējādi arī viens no pirmajiem Eiropas Savienības idejiskajiem atbalstītājiem. Otrā pasaules kara pieredze pārliecināja viņu, ka mieru var garantēt apvienota Eiropa.

Dzimis 1874. gadā lorda Rendolfa Spensera-Čērčila ģimenē, kurš vēlāk kļuva par Pārstāvju palātas līderi. Mācījās elitārajā Herovas publiskajā skolā, studēja Sandhērstas Karaliskajā militārajā akadēmijā. Britu armijas sastāvā piedalījās karadarbībā Indijā, Sudānā un Otrajā būru karā.

1901. gadā viņu ievēlēja par parlamenta deputātu no Konservatīvās partijas, 1904. gadā viņš pārgāja uz Liberālo partiju. 1910. gadā kļuva par iekšlietu ministru (Home Secretary), 1911. gadā kā iekšlietu ministrs piedalījās Sidnejstrītas aplenkumā, kurā notika cīņa ar Pētera Krāsotāja vadīto latviešu revolucionāru — laupītāju grupu. Čērčils par matu izglābās no nāves, jo lode trāpīja viņa cepurē. Vēlāk bija jūras kara ministrs (First Lord of the Admiralty), Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā atkāpās no amata pēc Galipoli kaujas neveiksmes un piedalījās kaujās Rietumu frontē. Pēc kara beigām 1919.–1921. gadā vienlaicīgi bija kara un gaisa spēku ministrs. 1924. gadā V. Čērčils atkal pārgāja uz Konservatīvo partiju un kļuva par finanšu ministru. Pēc valdības nomaiņas 1929. gadā V. Čērčils bija iekšējā opozīcijā Konservatīvo partijā un pretojās Vācijas ekspansijas "nomierināšanas politikai".

Otrā pasaules kara laikā, 1940. gadā, pēc Nevila Čemberlena demisijas kļuva par Lielbritānijas premjeru un, spītējot daudzām neveiksmēm, izmantojot savu pārliecību, runas dāvanas un politisko ožu, spēja kopā ar Sabiedrotajiem gūt uzvaru karā. Tomēr pēc uzvaras karā zaudēja 1945. gada parlamenta vēlēšanās, tāpēc nepiedalījās Potsdamas konferences noslēdzošajā posmā.

1946. gada 5. martā Fultonā, Misūri Čērčils teica Fultonas runu, kurā vērsās pret PSRS un pieminēja "dzelzs priekškaru", kas pārdala Eiropu. Šo runu var uzskatīt par Aukstā kara sākumu. 1951. gadā Čērčils atkal spēja kļūt par Lielbritānijas premjerministru.

Secinājumus, ko viņš izdarījis no vēstures sniegtajām mācībstundām, viņš izteica savā "runā studējošajai jaunatnei" 1946. gadā Cīrihes Universitātē: "Ir viens līdzeklis, kas […] dažos gados padarītu visu Eiropu […] brīvu un […] laimīgu. Ir jāatjauno Eiropas ģimene, vai vismaz tik daudz no tās, cik mēs varam, un jānodrošina struktūra, kurā tā var mājot mierā, drošībā un brīvībā. Mums jāizveido sava veida Eiropas Savienotās Valstis." 1953. gadā Čērčilam piešķīra Nobela prēmiju literatūrā.

Miris pēc atkārtotiem smadzeņu infarktiem 1965. gadā.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Nevils Čemberlens
Klements Etlijs
Apvienotās Karalistes premjerministrs
1940—1945
1951—1955
Pēctecis:
Klements Etlijs
Entonijs Īdens
Apbalvojumi
Priekštecis:
Fransuā Moriaks
Nobela prēmija literatūrā
1953
Pēctecis:
Ernests Hemingvejs