Centrālās lielvalstis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Centrālo lielvalstu propagandas kartīte par godu Osmaņu sultāna Mehmeda V pasludināto džihādu pret Lielbritāniju, Krieviju un Franciju. Attēlā no kreisās: Vācijas imperators Vilhelms II, Austroungārijas imperators Francis Jozefs I un sultāns Mehmeds V.
Militārās savienības Eiropā, 1914. Centrālās lielvalstis violetā krāsā, Antantes — pelēkā un neitrālās — dzeltenā.

Centrālās lielvalstis (vācu: Mittelmächte, turku: İttifak Devletleri, bulgāru: Централни сили) jeb Četrsavienība bija četru valstu savienība Pirmajā pasaules karā, kas karoja pret Antanti. Centrālo lielvalstu savienībā ietilpa Vācijas impērija, Austroungārija, Osmaņu impērija un Bulgārijas karaliste. Nosaukums cēlies no valstu ģeogrāfiskā novietojuma Eiropas centrālajā daļā, starp Krievijas impēriju austrumos un Francijas Trešo republiku un Lielbritāniju rietumos.

Vācija un Austroungārija par sabiedrotajām kļuva 1879. gada 7. oktobrī, bet 1882. gada 20. maijā tām pievienojās Itālijas karaliste, izveidojot Trejsavienību. Itālijas un Austroungārija attiecības jau vēsturiski bija sliktas, un tās pasliktinājās pēc Bosnijas krīzes. Itālija vēlējās iegūt itāļu apdzīvotos Austroungārijas novadus, kā arī teritorijas Albānijā. Sākoties Pirmajam pasaules karam Itālija noraidīja Vācijas un Austroungārijas prasību iesaistīties karā un pasludināja neitralitāti. Itāļu puse to pamatoja ar to, ka karu ir pieteikusi un sākusi Austroungārija, nevis Serbijas karaliste, un tādējādi šis nav aizstāvības karš. Pēc slepenām sarunām, kurā tā saņēma solījumus attiecībā uz kārotajām teritorijām, 1915. gada 23. maijā Itālija iesaistījās karā Antantes pusē.

1914. gada 2. augustā Osmaņu impērija noslēdza militāru aliansi ar Vāciju un 28. oktobrī tā sāka karu pret Krieviju, apšaudot Melnās jūras flotes bāzes. Francija un Lielbritānija pēc dažām dienām pieteica tai karu.

1915. gada oktobrī Bulgārijas karaliste, revanšējoties par sakāvi Otrajā Balkānu karā, iebruka Serbijā un iesaistījās karā pret Antanti.

Lai vājinātu pretiniekus, Centrālās lielvalstis atbalstīja mazākumtautību nacionālistu pretestības kustības, piemēram, īru 1916. gada aprīļa Lieldienu sacelšanās Dublinā atsaucās uz Centrālājām lielvalstīm kā uz saviem "cēlajiem sabiedrotajiem Eiropā".

1918. gada 29. septembrī, pēc Antantes karaspēka iebrukuma Maķedonijā, Bulgārija parakstīja pamiera līgumu ar Antanti. Osmaņu impērija Mudrosas pamieru parakstīja 30. oktobrī, kad briti un arābi bija ieņēmuši Palestīnas reģionu un Sīriju. Austrija un Ungārija atsevišķi pārtrauca karadarbību novembra pirmajā nedēļā, pēc Habsburgu impērijas iziršanas. Pēc Beļģijas, Lielbritānijas, Francijas un ASV ofensīvas pret vācu karaspēku ziemeļaustrumu Francijā un Beļģijā arī Vācija 11. novembrī parakstīja Kompjeņas pamiera līgumu.

Centrālo lielvalstu padošanās datumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 29.09.1918. — Bulgārijas karaliste;
  • 30.10.1918. — Osmaņu impērija;
  • 04.11.1918. — Austroungārija;
  • 11.11.1918. — Vācijas impērija.