Garkāta bisīte
| Garkāta bisīte Gyromitra longipes | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Apakšvalsts | Augstākās sēnes (Dikarya) |
| Nodalījums | Asku sēnes (Ascomycota) |
| Apakšnodalījums | Kaussēņu apakšnodalījums (Pezizomycotina) |
| Klase | Kaussēņu klase (Pezizomycetes) |
| Apakšklase | Kaussēņu apakšklase (Pezizomycetidae) |
| Kārta | Kaussēņu kārta (Pezizales) |
| Dzimta | Discinaceae |
| Ģints | Bisītes (Gyromitra) |
| Suga | Garkāta bisīte (G. longipes) |
 Garkāta bisīte Vikikrātuvē | |
Garkāta bisīte (Gyromitra longipes) ir Latvijā ļoti reti sastopama neliela iespējami indīga asku sēne. Latvijā fiksēts tikai viens atradums 2019. gadā.[1] Tāpat kā vairums bisīšu, parasti sastopama agrā pavasarī un viegli atšķirama no ēdamajām sēnēm pēc tās cepurītes nelīdzenā, smadzeņveidīgā izskata, bet no citām bisītēm — ar tumšbrūnu, reizēm pilnīgi melnu maz krokotu cepurīti uz salīdzinoši gara kātiņa.
Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Suga aprakstīta Somijā 1979. gadā.[2] Iespējams tās identiskums ar Igaunijā aprakstīto Gyromitra splendida, kurai ir lielākas sporas, taču pašlaik nav savākts pietiekami materiālu pārbaudei.[3]
Agrāk bisīšu ģints tika iekļauta rumpuču dzimtā (Helvellaceae),[4] pēc 1997. gada pētījumiem pievienota Discinaceae dzimtai. Tomēr sīkāka bisīšu ģenētiska izpēte pagaidām nav veikta, un pēc tādas ir iespējamas jaunas sistemātikas izmaiņas.[5]
Sēnes apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Augļķermeņi: asku sēnes, augļķermeņi — apotēciji nelieli, dažus cm diametrā, trausli.
- Cepurīte: melna līdz tumši brūnai, matēta, rupji krokota, doba. Mīkstums aromātisks, kātiņa vidū bālgans.
- Kātiņš: garš un tievs, gandrīz gluds, sarkanīgs,[6] pelēcīgs vai ar violetu nokrāsu, augšgalā sašaurināts, cilindrisks vai saplacināts.[7]
- Sporas: atšķiras no līdzīgajām sugām G. esculenta un G. ambigua ar lielākiem eļļas pilieniem (6—7,5 μm).[8] Sporu izmēri 19—28 x 8—13 μm.[3] Parafīzes lielas, 7—17 μm.[2]
Augšanas apstākļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Garkāta bisītes ir saprotrofas, tātad atmirušu organiku izmantojošas sēnes. Aug pavasaros bojātā zemsedzē, bieži smilšainā vai pat uzartā augsnē izcirtumos, kā arī egļu un ar tām jauktos mežos Eiropā;[3] atrasta dažādās tās daļās mazā skaitā, publicētās atradnes ir kontinenta ziemeļdaļā vai tā dienvidu un centrālās daļas kalnainajos apvidos.[9] Ir nedrošas ziņas par atrašanu Japānā.[3]
Līdzība ar citām sugām[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Garkāta bisītes, augļķermeņus veidodamas pavasarī, reti kad sastopamas vienlaicīgi ar vasarā un rudenī augošajām sēnēm. Vienlaikus ar tām pavasaros atrodami pēc sagatavošanas ēdamie lāčpurni (Morchella ģints) un ķēvpupi (Verpa bohemica), ar kuriem tās nepieredzējuši cilvēki var sajaukt. Biežās jaukšanas dēļ tiek ieteikts visas asku sēnes pirms lietošanas vismaz reizi novārīt un noliet ūdeni, kas varētu vismaz vājināt bisīšu indi, ja tās iekļūtu starp ēdamajām sēnēm. Tomēr atšķirības starp ģintīm ir visai redzamas: ja lāčpurni ir tīkloti šūnaini, tad bisīšu virsmas krokas ir lokani viļņotas, bez redzamām šūnām. Lāčpurni arī ir pēc kopējās formas redzami regulārāki par bisītēm. Ķēvpupi pēc formas atgādina lāčpurnus, bet to virsma arī ir viļņota kā bisītēm.
No parastajām bisītēm garkāta bisītes atšķiras ar savu salīdzinoši garo kātiņu un matēto cepurītes virsmu, jo parastajām tā ir spīdīga.[3]
Indīgums un lietošana pārtikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Garkāta bisīšu iespējamā ēdamība nav droši pārbaudīta un avotos gandrīz netiek pieminēta, tomēr pati piederība pavasara bisītēm, kuru pazīstamākās sugas ir indīgas, uzskatāma par nopietnu riska faktoru. Spānijas vietne "Granādas daba" nosauc šo sugu par indīgu, taču iespējams, ka vienīgais iemesls tam ir šī piederība bisītēm.[10]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Sēnes.lv: Latvijas bisītes». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 25. janvārī. Skatīts: 2020. gada 27. martā.
- ↑ 2,0 2,1 Gyromitra longipes Harmaja, Ann. Bot. Fenn., 16 (3): 159 (1979).
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 Notes on the taxonomy and occurrence of some species of Gyromitra in Finland, Karstenia 44: 25-34, 2004
- ↑ Sugu enciklopēdija: Rumpuču dzimta
- ↑ Kuo, M. (2012, June). Gyromitra: The false morels.. MushroomExpert.Com
- ↑ Sēnes.lv: Atradumi 2019_2
- ↑ iNaturalist: Gyromitra longipes
- ↑ «Harri Harmaja, Studies in vernal species of Gyromitra and Pseudobromphilla (syn. Nannfeldtiella)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 27. martā. Skatīts: 2020. gada 27. martā.
- ↑ GBIF: Gyromitra longipes Harmaja
- ↑ «Granadanatural: Gyromitra longipes Harmaja». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 8. oktobrī. Skatīts: 2020. gada 27. martā.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Species Fungorum (angliski)
- Mycobank (angliski)
- Fotogrāfijas vietnē "Somijas dabas sēnes"
- Fotogrāfijas Krievijas vietnē "Mycoweb" Arhivēts 2020. gada 1. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
- NCBI taksonimiskā datubāze