Gaujas—Daugavas ūdensceļš
| Gaujas—Daugavas ūdensceļš | |
|---|---|
 | |
| Izteka | Gauja 57°4′2″N 24°22′36″E / 57.06722°N 24.37667°E |
| Ieteka | Daugava 57°1′26″N 24°6′49″E / 57.02389°N 24.11361°EKoordinātas: 57°1′26″N 24°6′49″E / 57.02389°N 24.11361°E |
| Caurteces valstis |  Latvija
|
| Garums | ~25 km |
Gaujas—Daugavas ūdensceļš ir ūdensceļu sistēma, ko izveidoja kokmateriālu pludināšanai, savienojot Gauju ar Daugavu.[1][2] 19. un 20. gadsimta mijā pa Gauju notika intensīva koku pludināšana no kokmateriālu ieguves rajoniem Vidzemē uz Rīgu. Pēdējais posms no Gaujas grīvas līdz Daugavas grīvai pa Rīgas līci bija pats dārgākais un bīstamākais. Šīs problēmas risināšanai tika izveidota Vidzemes ūdensceļu uzlabošanas sabiedrība, kas no 1899. g. līdz 1903. g. izstrādāja un realizēja Gaujas—Daugavas ūdensceļa projektu.
Pirmais tika izbūvēts 3 km garais Gaujas—Baltezera kanāls, kas sākās pie bijušās Remberģu muižas (tagad Strautkalnu ciemats) pie Gaujas un beidzās pie bijušās Alderu muižas Mazajā Baltezerā.
Tālāk ūdensceļš 5,9 km kopgarumā veda pāri Mazajam un Lielajam Baltezeram, kurus savienoja Baltezera kanāls.
Pēc Lielā Baltezera ūdensceļš veda pa 3 km garo, galvenokārt pa bijušā Bukultu strauta gultni izrakto, Juglas kanālu līdz Juglas upei, pa to 2 km līdz Ķīšezeram, 7,5 km pa ezeru un 3,5 km pa Mīlgrāvi un Daugavas atteku līdz Rīgai.
Tā kā Gaujas ūdenslīmenis kanāla atdalīšanās vietā bija par 2-6 m augstāks nekā abos Baltezeros, ūdens teci regulēja ar slūžām. Pie Gaujas bija ierīkotas vārtveida slūžas, bet pie ieejas Mazajā Baltezerā – Stoney sistēmas slūžas.[3][4]
20. gadsimta 60. gados koku pludināšana tika pārtraukta un slūžas laika gaitā sagruva. 1986. g. augšējās slūžas tika izbūvētas no jauna, lai regulētu ūdens pieplūdi Mazajā Baltezerā ūdens ņemšanas mezgla vajadzībām.
Nelielu dokumentālu fragmentu par kanālu iespējams apskatīt 1934. gada dokumentālajā filmā "Gauja".[5]
Pašlaik dabā kanāls ir atrodams un ūdeņiem bagātos laika posmos tā ūdens līmenis ir ievērojams ļaujot šo kanālu izbraukt ar kanoe laivu. Dabā sastopami tādi industriālā mantojuma elementi kā koka gulšņu grīda fragmentāri kanāla visā garumā, to saturošās kaltās naglas, atsevišķas slūžu izbūves kanāla sākumā pie Gaujas, posmos pa vidu un pie ietekas Mazajā Baltezerā.
2021. gadā tika pabeigta Gaujas—Baltezera kanāla atjaunošana.[6]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Latvijas daba. Rīga : Preses nams.
- ↑ Gaujas—Daugavas ūdensceļš. Vietvārdu datubāze.
- ↑ Noteikumi par koku materiālu pludināšanu pa Gaujas, Ventas un Ogres upi un viņu pietekām, pa Gaujas-Daugavas kanālu un Mazo un Lielo Baltezeru. Valdības vēstnesis 8. februārī 1928. gadā Nr. 31.
- ↑ Elita Pētersone. Ādaži. Pagātnes dialogs ar tagadni. Ādaži : Ādažu novada dome, 2019. 95. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 16. decembrī. Skatīts: 2022. gada 16. decembrī.
- ↑ «Filma Gauja (1934)».
- ↑ «Atjaunots Gaujas–Daugavas kanāls Ādažu novadā». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2021-01-25.