Grieķu—persiešu kari

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Grieķu-persiešu kari)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Grieķu—persiešu kari
Greek-Persian duel.jpg
Datums 499.—449. gads p.m.ē.
Vieta Kontinentālā Grieķija, Trāķija, Egejas salas, Mazāzija, Kipra un Ēģipte
Iznākums Grieķu uzvara[1]
Teritoriālas
izmaiņas
Maķedonija, Trāķija un Jonija atgūst neatkarību no Persijas
Karotāji
Grieķu polisas:
Kipra
Dēlas savienība
Citi progrieķiski spēki
Ahemenīdu impērija
Citi propersiešu spēki
Komandieri
Miltiāds
Temistokls
Leonids I  
Pausanijs
Kimons  
Perikls
Artaferns
Datīds
Artaferns (Artaferna dēls)
Kserkss I
Mardonijs  
Hidārns
Artabazs I
Megabizs

Grieķu—persiešu kari, saukti arī par persiešu kariem, bija konfliktu sērija starp Persijas Ahemenīdu impēriju un Grieķijas pilsētvalstīm, kas ilga no 499. līdz 449. gadam p. m. ē. Galvenais informācijas avots par kariem ir Hērodota sarakstītā "Vēsture".

Intensīvākā karadarbība notika divu persiešu karagājienu laikā starp 490. un 479. gadu p. m. ē. Lai gan Ahemenīdu impērija šajā laikā sasniedza savu spēka virsotni, grieķu kolektīvā aizsardzība kara laukā pārspēja šķietami neuzveicamo pretinieku. Grieķu uzvara nodrošināja viņu kultūras un politiskās struktūras izdzīvošanu ilgi pēc persiešu impērijas sabrukuma.

Karus izraisīja Mazāzijas grieķu polisu sacelšanās pret persiešiem. Sacelšanos, kas ilga no 499. līdz 493. gadam p. m. ē., atbalstīja Atēnas un Eretrija. Hērodots stāsta, ka atēniešu palīdzība dumpiniekiem tik ļoti sadusmojusi Persijas valdnieku Dāriju, ka viņš pavēlējis kalpam pirms katras maltītes trīs reizes atkārtot: “Kungs, atceries atēniešus!”

Sacelšanos vadīja Mazāzijas pilsētas Milētas tirāns Aristagors. Pēc pirmajiem panākumiem (uzbrukums Sardām), persieši sacelšanos apspieda (sakāve pie Efesas). Persieši prettriecienā iekaroja Kipru (497. p. m.ē), ar 600 kuģiem sakāva joniešu floti (353 kuģi) pie Lades (sakāves galvenais iemesls bija samiešu nodevīga bēgšana, kuriem sekoja arī lezbieši un pēc tam jau arī joniešu lielākā daļa) un 494. gadā p. m. ē. ieņēma Milētu, to nopostīja līdz pamatiem un tās iedzīvotājus deportēja uz Mezopotāmiju. Aristagors jau pirms Milētas izpostīšanas gāja bojā kādā kaujā Trāķijā.

492. gadā p. m. ē. persieši sava karavadoņa Mardonija vadībā okupēja Trāķiju un Maķedoniju, bet tajā pašā gadā viņa floti pie Atona zemesraga sadragāja vētra, kas nogremdēja 300 kuģus, un Mardonijs bija spiests atgriezties Persijā. Pēc tam Dārijs nosūtīja savus sūtņus uz grieķu polisām pieprasot „zemi un ūdeni”, proti — lai tās viņu atzīst par savu zemju valdnieku. Atēnieši persiešu sūtņus nometa no klints, savukārt spartieši tos iemeta akā, teikdami, ka tur esot zeme un ūdens, ko aiznest savam valdniekam. Saņēmis šādu atbildi, Dārijs 490. gadā p. m. ē. nosūtīja uz Grieķiju ap 20 000 kājnieku un tūkstošiem jātnieku karavadoņu Datisa un Artaferna vadībā. Šo karaspēku grieķi sakāva Maratonas kaujā tā paša gada septembrī.

Persieši atgriezās Grieķijā pēc desmit gadiem, 480. gadā p. m. ē., jaunā valdnieka Kserksa I vadībā. Persieši uzvarēja Termopilu kaujā pret Spartas valdnieka Leonida vienību 300 vīru sastāvā, kura varonīgi aizstāvējās. Vēlāk persiešu flote piedzīvoja zaudējumu Salamīnas jūras kaujā, kurā atēniešu floti vadīja karavadonis Temistokls. Pēc šīs sakāves Kserkss atgriezās Persijā, Grieķijā atstājot savu karavadoni Mardoniju ar 300 000 vīru lielu karaspēku. Nākamajā gadā grieķi uzvarēja persiešus sauszemes kaujā pie Platajām; ar to arī beidzās persiešu iebrukums Grieķijā.

Grieķi iznīcināja pārējo Persijas floti Mikales kaujā. Tika nodibināta Dēlas savienība. Savienība turpināja kampaņu pret Persiju nākamās trīs desmitgades, sākot ar atlikušā persiešu garnizona izraidīšanu no Eiropas. 466. gadā p. m. ē. gūtā dubultuzvara Eirimedonta kaujā (uzvara pār persiešu karaspēku un floti) nodrošināja brīvību Jonijas pilsētās. Tomēr savienības iesaistīšanās notikumos Ēģiptē (ēģiptiešu sacelšanās pret persiešu kundzību, kurai palīgā atēnieši sūtīja lielu floti) izraisīja katastrofālu sakāvi, un tālākā iesaistīšanās tika apturēta. 451. gadā p. m. ē. uz Kipru tika nosūtīta flote, kas gan neko daudz nesasniedza. 449. gadā p. m. ē. tika noslēgts miera līgums starp Persiju un Atēnām — Kallija miers, kurā grieķi apsolīja nesūtīt savus kuģus tālāk par Egejas jūru, bet persieši — neiesūtīt savējos Egejas jūrā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Gustavs Lukstiņš "Teiksmainā senatne", I daļa. Rīga, Liesma, 1969
  • Gustavs Lukstiņš "Teiksmainā senatne", II daļa, Liesma, 1970

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]