Grobiņas arheoloģiskais ansamblis

Skabārža kalns

Grobiņas arheoloģiskais ansamblis ir Grobiņas pilsētas un tās apkaimes teritorijā daļa, kuru Latvijas Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija 2017. gadā pieteica UNESCO Pasaules mantojuma objekta statusam.

Apraksts

Pirmā Grobiņas apdzīvotā vieta pie Ālandes upe radusies akmens laikmetā, mūsu ēras pirmajā tūkstošgadē Grobiņā apmetās kurši, bet 7. gadsimtā skandināvi. Līdz mūsu ēras 9. gadsimtam Grobiņā pastāvēja nozīmīga vikingu un kuršu apmetne, kas ar Zēborgas vārdu minēta 854. gadā arhibīskapa Rimberta Vita sancti Ansgari hronikā, kur aprakstīts ķēniņa Olafa uzbrukums kuršu Zēborgas un Apūles pilskalniem.

1929. gadā zviedru arheologs un Tartu Universitātes profesors Birgers Nermans Grobiņā sāka veikt arheoloģiskos pētījumus. Arheoloģiskajos atradumos par kuršu un skandināvu līdzāspastāvēšanu liecina līdzenie apbedījumi (Smukumi, Priediens, Atkalni), kapu uzkalniņu vietas (Priediens, Pormaļi) un Skabārža pilskalns ar tā apmetni. Priedienu kapa vietā atklāts bilžu akmens, kas ir vienīgais šāds atradums ārpus Skandināvijas. Apbedījumi atrodas pilsētas senākajā daļā, kur atrodas arī pilskalns un apmetne Ālandes upes krastos. Apmetnes teritoriju daļēji sedz Grobiņas apbūve, bet pārējās daļas ir pieejamas arheoloģiskajiem izrakumiem un citiem pētījumiem.

• Porānu kapu vietā savulaik bijuši 30 kapu uzkalni 5,7—8,3 m diametrā un 0,3—0,6 m augstumā. Arheoloģiskajos izrakumos 1929. un 1930. gadā izpētīti seši apbedījumi, kur mirušie kremēti un pēc tam pelni kopā ar kapu piedevām apbedīti 0,3—0,55 m dziļumā zemes uzbērumā vidēji 0,65—1,5 m garās apaļās bedrēs. Kopumā šī apbedījuma vieta datējama ar 7.—9. gadsimtu mūsu ērā.

• Smukumu plakankapiem apkārtējā līdzenajā reljefā nav redzamu robežu. Arheoloģiskie izrakumi šajā vietā veikti 1929. (B. Nermans), 1930. (F. Balodis), 1962. (P. Stepiņš) un 1987. gadā (V. Petrenko), kuros izpētīja vairāk nekā 100 apbedījumu. Mirušie kremēja ārpus kapa bedres un pēc tam pelnus apglabāja kopā ar uguns bojātiem kapu ziedojumiem 0,1—0,35 m dziļās bedrēs, kas zem augsnes virskārtas redzami kā apaļi vai ovāli ar pelniem un oglēm piesātināti plankumi. Sieviešu kapiem raksturīgas skandināvu saktas, kuloni, gredzeni, stikla krelles, ķēdes, rokassprādzes un kakla gredzeni; vīriešu kapiem raksturīgi vienšķautņu un abpusēji griezīgi zobeni, šķēpu uzgaļi, vairoga uzgaļi un rotaslietas — pakavu saktas un jostu sprādzes. Gan sieviešu, gan vīriešu kapos atrastas vienšķautņu kaulu ķemmes, knaibles, naži utt. Blakus ugunskapiem atklāti arī vairāki vēlāki skeletkapi.

• Priediena kapa vietā ap 2000 dažāda izmēra kapu uzkalniņu (diametrs pārsvarā 7—10 m, augstums pārsvarā 0,5 m), taču laika gaitā lielākā daļa no tiem ir nolīdzinājušies. Arheoloģisko izrakumu laikā (1929, 1930, 1951, 1955, 1957, 1969, 1984 — 1989) izpētīti vairāk nekā 100 apbedījumi. Vairumā gadījumu mirušie kremēti ārpus apbedījumiem, pēc tam aprakti aptuveni pusmetru dziļās un vienu metru garās bedrēs. Tajās atrasti skandināviem raksturīgi uguns bojāti kapu priekšmeti. Vietas ziemeļaustrumu daļā blakus skandināvu apbedījumiem atklāts kuršu līdzenais apbedījums ar skeletkapiem, kas datēti no aptuveni 2. līdz 8. gadsimtam. Starp šiem skeletkapiem ir arī vairāki kremācijas kapi. Skandināvu kapos ir rotaslietas, kurās redzama arī baltu ietekme. Starp citiem atradumiem īpaši interesants ir unikāls bilžu akmens (augstums 0,70 m, biezums 0,08 m), ko klāj sarežģīta ornamentāla kompozīcija un divu ūdensputnu attēlojums.

• Atkalnu plakankapiem nav redzamu robežu. Lauksaimnieciskās darbības rezultātā augsnes augšējais slānis ir sajaukts, bet dziļāki slāņi ir neskarti. Arheoloģiskajos izrakumos 1988. un 1989. gadā (V. Petrenko, I. Virse) atklāja septiņus kremācijas kapus un vienu neolīta skeletkapu. Kremācijas kapos atrastie artefakti ir analoģiski kuršu vēlā dzelzs laikmeta apbedījumiem, atradumi bedrēs datēti ar mūsu ēras 1. tūkstošgades vidu, bet skeletkaps — ar neolīta laikmetu.

• Grobiņas pilskalns (Skabārža kalns) atrodas Ālandes upes labajā krastā uz pussalas, ko veido upes līkums un ūdensdzirnavas. Pirmo pilskalna aprakstu publicēja Augusts Bīlenšteins 1869. gadā, bet 1929.—1930. gadā B. Nermans veica nelielus izrakumus. Plato ir līdzens, ovāls, līdz 80 m garš un 40—45 m plats. Austrumu daļā ir ap 30 m plats un 2 m augsts valnis ar līdzenu segumu. Kultūrslānis ir līdz 1,2 m biezs, datēts no 5. līdz 13. gadsimtam. Uz austrumiem un ziemeļiem no pilskalna apzināta senas apmetnes vieta aptuveni 3 ha platībā. Apdzīvotās vietas kultūrslānis ir līdz 0,6 m biezs. Lielākā daļa zinātnieku uzskata, ka Grobiņas pilskalns ir identificējams ar Rimberta hronikā minēto Zēburgu.

Salīdzinājums ar Pasaules mantojuma sarakstā iekļautajām vietām

• Vikingu ekspansijas vietas Pasaules mantojuma sarakstā ir pārstāvētas ar trim vietām: Novgorodas un apkārtnes vēsturiskie pieminekļi Krievijas Federācijā, Tingvedliras nacionālais parks Islandē un Lansomedouzas (L’Anse aux Meadows) nacionālā vēsturiskā vieta Kanādā. Lai gan visos trīs iepriekšminētajos kultūras mantojuma objektos ir arī arheoloģiskas liecības par skandināvu kopienu evolūciju reģionos ārpus Skandināvijas, tās visas ir saistītas ar hronoloģiski vēlākām Skandināvijas ekspansijas aktivitātēm, kas notika vikingu laikmetā, sākot no 9. gadsimta.
• Skandināvu sabiedrību un kultūru vikingu laikmetā labi atspoguļo arī Pasaules mantojuma sarakstā iekļautā Birka un Huvgordena (Hovgården) Zviedrijā.
• Pasaules mantojuma objekts Jellingas rūnu akmeņi saistās ar Dānijas valsts pirmsākumiem un tās pāreju uz kristietību 10. gadsimtā.
• Pasaules mantojuma sarakstā iekļautā Kernaves arheoloģiskā vieta Lietuvā, kurā saglabājušās piecu pilskalnu paliekas, kas ir Lietuvas valstiskuma simbols. Kernavei un Grobiņai kopīgas ir abu vietu arheoloģiskās vērtības, taču to vēsturiskā attīstība ir bijusi atšķirīga, jo Grobiņa kļuva par dažādu kultūru satikšanās vietu, savukārt Kernave — par Lietuvas valsts politisko un ekonomisko centru.

Citas vikingu "Austrumu ceļa" apmetnes

• Rerika uz dienvidiem no Vismāras Vācijā ir minēta franku annālēs 808. un 809. gadā, kad pēc tās sagraušanas Dānijas ķēniņš pārcēla savus tirgotājus uz Hedebiju.
• Ralsvīka Rīgenes salā Vācijā datēta ar 750.—850. gadu, kremācijas kapi un urnu kapi atklāj, ka mirušie bijuši skandināvu izcelsmes.
• Volina Polijā, kurā 9. gadsimtā uzcelts pusapaļas pilsētas mūris; atradusies arī osta, kā arī apbedījums ar vismaz 200 kapiem; no tiem 130 ir izrakti un datēti ar 900.—1200. gadu. Arheoloģiskās paliekas atgādina Birku un Hedebiju, bet Volinā ir liela slāvu amatniecības klātbūtne.
• Višķauti Austrumprūsijā sastāv no vairāk nekā 500 uzkālniņu kapiem, kas datēti no apmēram 850. līdz 1050. gadam. Apbedīšanas tradīcija raksturīga skandināviem, tomēr jaunākie apsekojumi liecina arī par vietējiem kremācijas apbedījumiem no 7. līdz 12. gadsimtam.
• Staraja Ladoga Krievijā, kurā 862. gadā ieradies ķēniņš Ruriks. Vikingu laikmeta priekšmeti liecina par skandināvu klātbūtni.
• Holmgārda Krievijā netālu no Novgorodas, kas 9. un 10. gadsimtā izveidojās par nocietinātu tirdzniecības centru. Arheoloģiskajos izrakumos atklāja skandināvu un slāvu apmetņu paliekas.
• Gņezdova 15—20 km uz dienvidiem no Smoļenskas Krievijā, kas dibināta 882. gadā. Šeit ir liela kapsēta ar vairāk nekā 4000 kapavietām un nocietināta apmetne.