Gulistānas miera līgums

Teritoriālās izmaiņas Aizkaukāzā pēc Gulistānas miera līguma parakstīšanas

Gulistānas miera līgums (krievu: Гюлистанский договор; persiešu: عهدنامه گلستان) tika noslēgts 1813. gada 24. oktobrī starp Krievijas Impēriju un kādžāru dinastiju Gulistānas (mūsdienu Karabahā) ciemā, noslēdzot Krievu—persiešu karu (1804—1813).

Saskaņā ar šo līgumu Krievija ieguva mūsdienu Azerbaidžānu, Dagestānu un Austrumgruziju. Līguma tekstu sagatavoja britu diplomāts sers Gors Ūzlijs, kurš bija vidutājs starp abām pusēm. No krievu puses līgumu parakstīja Nikolajs Ritiščevs, no kādžāru — Hadži Mirza Abols Hasans.

Līguma nosacījumi

Līgums apliecināja Krievijas īpašumtiesības uz Karabahas, Gendžes, Šeki, Širvanas, Derbentas, Gubas un Baku hanistēm, kā arī daļu Tališas hanistes un Lenkorānas cietoksni. Kādžāru dinastija arī atteicās no savām pretenzijām uz Dagestānu, Gruziju, Megreliju, Imeretiju un Abhāziju.

Saskaņā ar šo līgumu kādžāri zaudēja arī tiesības kuģot Kaspijas jūrā, bet Krievija ieguva tiesības tur izvietot savu kara floti. Abu valstu tirgotājiem tika atļauta brīva tirdzniecība un Krievija apsolījās kādžāru valsts tronī atbalstīt Abasu Mirzu pēc šāha Fatha Ali nāves (kas netika izpildīts).

Līguma vērtējums mūsdienās

Irānas vēsturnieki Gulistānas un Turkmenčajas miera līgumus vērtē kā vienus no vispazemojošākajiem, kādus vien persiešu valdniekiem nācies parakstīt.^{[nepieciešama atsauce]} Daļēji pateicoties arī šim līgumam, šāhs Faths Ali irāņu atmiņā ir palicis kā viens no nekompententākajiem valdniekiem.

Krievu vēsturnieki uzskata, ka, pateicoties šo teritoriju pievienošanai Krievijai, Aizkaukāzā tika izbeigta kādžāru un turku agresija pret vietējiem iedzīvotājiem, reģionā sākās ekonomiskā attīstība un tas daudz ciešāk sasaistījās ar Krievijas sabiedrisko un politisko dzīvi.

Skatīt arī

• Krievu-turku kari
• Lielā spēle

Ārējās saites

• Gulistānas miera līgums (krievu valodā)