Gvido Zemrībo
| Gvido Zemrībo | |
|---|---|
.jpg) | |
| Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs | |
|
Amatā 1990. gada 16. maijs — 1994. gada 22. jūnijs | |
| Premjerministrs | Ivars Godmanis |
| Priekštecis | amats izveidots |
| Pēctecis | Andris Ģulāns |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1932. gada 26. decembris Rīga,  Latvija |
| Miršanas dati |
2021. gada 6. augustā (88 gadu vecumā) Rīga, Latvija |
| Profesija | jurists, diplomāts |
| Augstskola | Latvijas Universitāte |
Gvido Zemrībo (dzimis 1932. gada 26. decembrī, miris 2021. gada 6. augustā) bija latviešu jurists un diplomāts, Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1932. gada 26. decembrī Rīgā grāmatveža un advokātes ģimenē. Mācījās Rīgas 1. vidusskolā, studēja Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. 1958. gadā Zemrībo kļuva par Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts arbitrāžas arbitru. No 1961. gada darbojās Latvijas PSR Augstākajā tiesā, sākotnēji bija tiesas loceklis, tad no 1985. gada tās priekšsēdētājs.[1] Pēc Latvijas PSR Augstākās Padomes 1990. gada 15. februāra "Deklarācijas jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību" Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs Gvido Zemrībo iekļāva komisijā pasākumu sagatavošanai Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanai.[2]
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990. gada 16. maijā Latvijas Republikas Augstākā Padome ievēlēja G. Zemrībo par Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētāju. Viņa vadībā Augstākās tiesas plēnums 1991. gada 11. martā pieņēma lēmumu „Par Latvijas Republikas tiesu neatkarību”, kurā pirmo reizi bija noteikti tiesu neatkarības un lietu iztiesāšanas pamatprincipi, kas atbilda demokrātiskas valsts standartiem. G. Zemrībo vadībā izstrādāja likumu „Par tiesu varu”, ko pieņēma 1992. gada 15. decembrī un kas bija Latvijas tiesu reformas tiesiskais pamats. 1990. — 1993. gadā viņš uzstājās ar referātiem vairākās universitātēs ASV, piedalījās starptautiskās konferencēs Dānijā, Zviedrijā, Francijā, Nīderlandē, bija daudzu juridisku publikāciju autors.[3] Latvijas Tenisa federācijas prezidents.
No 1994. gada maija Zemrībo bija Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Dānijas Karalistē un Islandē. Vēlāk bija Latvijas Policijas akadēmijas lektors (1999—2010). Kopš 1998. gada darbojās kā zvērināts advokāts, no 2013. gada — zvērinātu advokātu biroja "Varul" padomnieks. Latvijas Juristu biedrības viceprezidents. Miris 2021. gada 6. augustā.[4]
Darbi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- "Padomju tiesības" (līdzautors, 1978),
- "Īsi par saistību tiesībām" (1979),
- Gvido Zemrībo, Lia Guļevska. "Darbs dara cilvēku", Rīga: Jumava, 2015.
Apbalvojumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Dannebroga ordenis, 1. klase (1997)
- Tieslietu sistēmas Goda zīme, 1. pakāpe (2008)
- Triju Zvaigžņu ordenis, 3. šķira (2011)
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Gvido Zemrībo». Latvijas Republikas Augstākā tiesa.
- ↑ Par komisiju pasākumu sagatavošanai Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanai "Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs", 09.03.1990.
- ↑ Pirmajam Augstākās tiesas priekšsēdētājam Gvido Zemrībo piešķir Triju Zvaigžņu ordeni Arhivēts 2021. gada 6. augustā, Wayback Machine vietnē. 2011. gada 2. novembrī
- ↑ Mūžībā devies Augstākās tiesas pirmais priekšsēdētājs Zemrībo la.lv 2021. gada 6. augustā
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Bijušie Augstākās tiesas priekšsēdētāji Latvijas Republikas Augstākā tiesa
 | Šī ar Latviju saistītā cilvēka biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Aleksandrs Gubens Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētājs līdz 1940. gada 26. novembrim |
Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs 1990. gada 16. maijs — 1994. gada 22. jūnijs |
Pēctecis: Andris Guļāns |