Harolds Vilsons

Harolds Vilsons; Harold Wilson
	Apvienotās Karalistes premjerministrs
	Amatā; 1964. gada 16. oktobris — 1970. gada 19. jūnijs
Priekštecis	Aleks Daglass-Hjūms
Pēctecis	Edvards Hīts
	Amatā; 1974. gada 4. marts — 1976. gada 5. aprīlis
Priekštecis	Edvards Hīts
Pēctecis	Džeimss Kelahans
Dzimšanas dati	1916. gada 11. marts; Hadersfīlda, Rietumjorkšīra, Apvienotā Karaliste
Miršanas dati	1995. gada 24. maijs; Londona, Apvienotā Karaliste
Politiskā partija	Leiboristu partija
Augstskola	Oksfordas Universitāte
Reliģija	kongregacionisms

Džeimss Harolds Vilsons, barons Rivo Vilsons (angļu: James Harold Wilson, Baron Wilson of Rievaulx; dzimis 1916. gada 11. martā, miris 1995. gada 24. maijā) bija britu politiķis no Leiboristu partijas. No 1964. gada oktobra līdz 1970. gada jūnijam, kā arī no 1974. gada marta līdz 1976. gada aprīlim bija Lielbritānijas premjers. Viens no ietekmīgākajiem Lielbritānijas politiķiem 20. gadsimta otrajā pusē. Kā leiboristu līderis uzvarējis četrās no piecām parlamenta vēlēšanām — visvairāk XX gadsimtā. Pagaidām pēdējais Lielbritānijas premjers, kurš, zaudēdams premjera amatu, atkal spējis to ieņemt.

Premjera amata pienākumu pildīšanas laikā Vilsons maz darīja, lai ievērotu Leiboristu partijas ekonomiskās nostādnes nacionalizācijas paplašināšanā, bet vairāk vērības pievērsa līdzīgu iespēju radīšanā dažādu sabiedrības grupu starpā, pārveidojot izglītības sistēmu. Sešdesmito gadu beigās premjera Vilsona laikā Lielbritānijā tika veiktas izmaiņas likumos, kas atcēla nāvessodu un cenzūru, liberalizēja attieksmi pret šķiršanos, abortiem, homoseksualitāti un imigrāciju.

Dzīvesgājums

Dzimis 1916. gadā Rietumjorkšīrā ķīmiķa un skolotājas ģimenē. Studēja filozofiju, politiku un ekonomiku Oksfordas Universitātē, vēlāk strādāja tur par pasniedzēju. Sākoties Otrajam pasaules karam, pieteicās armijā, tomēr tika norīkots civildienestā un kara laikā bija statistiķis ogļu rūpniecībā. 1945. gadā viņu ievēlēja par parlamenta deputātu un Vilsons kļuva par Darba ministrijas parlamentāro sekretāru. 1947. gadā kļuva par Tirdzniecības padomes prezidentu (President of the Board of Trade), 1951. gadā atkāpās no ministra amata. Konservatīvo valdību laikā (no 1951. līdz 1964. gadam) izvirzījās par opozīcijas līderi.

1964. gada vēlēšanās uzvarēja leiboristi un Vilsons pirmoreiz kļuva par premjeru. Ekonomikā valdības pirmajos gados Vilsons nesekmīgi centās novērst mārciņas devalvāciju. Ieviesa indikatīvo ekonomisko plānošanu, radot Tehnoloģijas ministra posteni ekonomikas modernizēšanai. 1965. gadā pirmoreiz ieviesa kapitāla pieauguma nodokli. 1967. gada maijā Lielbritānija otrreiz iesniedza pieteikumu dalībai Eiropas Ekonomikas Kopienā, tomēr arī šoreiz Francija uzlika veto. 1960. gadu beigās izvērsās Ziemeļīrijas konflikts (The Troubles), un 1969. gada augustā Ziemeļīrijā ieveda britu karaspēku.

1970. gada maijā leiboristi negaidīti zaudēja vēlēšanās un nokļuva opozīcijā, tomēr 1974. gadā atkal uzvarēja un Vilsons atgriezās premjera krēslā. 1976. gada 16. martā, būdams populārs politiķis, Vilsons pēkšņi demisionēja. Pats viņš paskaidroja, ka sen bija plānojis demisionēt 60 gadu vecumā, jūtoties morāli un fiziski iztukšots. Saistībā ar demisiju vizītē Dauningstrītā ieradās karaliene, kura šādu godu 20. gadsimtā bija izrādījusi tikai Čērčilam. Vilsons mira 1995. gadā.