Iļja Prigožins

Iļja Prigožins;
1977. gadā
Personīgā informācija
Dzimis	1917. gada 25. janvārī ; Maskava, Krievijas Impērija (tagad Krievija)
Miris	2003. gada 28. maijā (86 gadi); Brisele, Beļģija
Zinātniskā darbība
Zinātne	ķīmija
Darba vietas	Briseles Brīvā Universitāte, Teksasas Universitāte Ostinā
Alma mater	Briseles Brīvā Universitāte
Apbalvojumi	Nobela prēmija (1977)

Iļja Prigožins (franču: Ilya Prigogine, krievu: Илья Романович Пригожин; dzimis 1917. gada 25. janvārī, miris 2003. gada 28. maijā) bija Krievijas Impērijā dzimis ebreju izcelsmes Beļģijas ķīmiķis, 1977. gada Nobela prēmijas laureāts, pētīja nelīdzvarotu termodinamisku struktūru pašorganizāciju un procesu neatgriezeniskumu.

Dzīvesgājums

Dzimis 1917. gada 25. (12.) janvārī Maskavā inženiera un uzņēmēja Ruvima (Romāna) Prigožina (Рувим Абрамович Пригожин) un viņa sievas pianistes Jūlijas Vihmanes ģimenē. Viņa vecāki bija ieceļojuši no Baltkrievijas. Pēc Krievijas pilsoņu kara beigām 1921. gadā Prigožinu ģimene izceļoja uz Lietuvas Republiku, 1922. gadā uz Berlīni Vācijā, bet 1929. gadā uz Beļģiju. Prigožins 1939. gadā absolvēja ķīmijas studijas Briseles Brīvajā universitātē (Université libre de Bruxelles) un 1941. gadā ieguva doktora grādu. Pēc Otrā pasaules kara beigām 1947. gadā viņu ievēlēja par universitātes profesoru un 1949. gadā piešķīra Beļģijas pilsonību.

No 1959. gada viņš bija profesors Teksasas Universitātē Ostinā, no 1961. gada Čikāgas Universitātes profesors. 1967. gadā viņš atgriezās Ostinā un strādāja par Statistikas mehānikas un termodinamikas centra direktoru. 1977. gadā viņš saņēma Nobela prēmiju ķīmijā par pētījumiem neatgriezeniskā termodinamikā.

Zinātniskie pētījumi

Prigožina pētīja sarežģītāku un stabilāku struktūru rašanos nelīdzsvarotās termodinamiskās sistēmās. Tas skaidroja, ka dzīvie organismi var uzturēt nelīdzsvarotību, piemēram, atšķirības koncentrācijā un temperatūrā, un izveidot kārtību, nevis pakļauties entropijas pieaugumam. Lai to izdarītu, tiem jāsaglabā pastāvīgs enerģijas apgrozījums atvērtā sistēmā ar apkārtējo vidi. Prigožins spēja matemātiski aprakstīt augstāku kārtības līmeņu rašanos no vienkāršiem, haotiskiem pamatstāvokļiem.

Prigožins īpaši interesējās par laika jēdzienu, kas klasiskās dinamikas likumos vienmēr bija uzskatīts par atgriezenisku un katrs no procesiem var tikpat viegli notikt arī pretēji. Tomēr šī atgriezeniskā laika ideja ir ne tikai pretrunā ar mūsu ikdienas pieredzi, bet arī mūsu zināšanām par neatgriezeniskiem procesiem citu dabaszinātņu, piemēram, evolūcijas teorijas kontekstā. Saskaņā ar Prigožina uzskatu nekārtība un haoss var pārveidoties par kārtību un radīt izkliedējošas struktūras un pašorganizāciju, kas noved pie neviendabīgām struktūrām. Prigožina teorija par izkliedējošām struktūrām izmantojama pašorganizācijas teorijās, sistēmu teorijā, sinerģētikā un kibernētikas darbos.

Galvenie darbi

Ilya Prigogine: Introduction to Thermodynamics of Irreversible Processes. Charles C. Thomas Publishers, 1955.
Ilya Prigogine: Non-Equilibrium Statistical Mechanics. Interscience Publishers, 1962, ISBN 0-470-69993-0.
I. Prigogine, Paul Glansdorff: Thermodynamic Theory of Structure, Stability and Fluctuations. John Wiley & Sons, 1971, ISBN 0-471-30280-5.
G. Nicolis, I. Prigogine: Self-Organization in Nonequilibrium Systems. Wiley-Interscience, New York, 1977, ISBN 0-471-02401-5.