Fricis Hābers
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
Fricis Hābers (vācu: Fritz Haber; dzimis 1868. gada 9. decembrī, miris 1934. gada 29. janvārī) bija ebreju izcelsmes vācu ķīmiķis. 1918. gada Nobela prēmijas ķīmijā laureāts par Hābera procesa izstrādi. Hābers tiek uzskatīts arī par ķīmiskā kara "tēvu".
Dzimis Breslavā, tirgotāja ģimenē. Studēja Heidelbergas universitātē, Berlīnes Humboltu universitātē un Berlīnes Tehniskajā universitātē. 1901. gadā apprecējās ar ķīmiķi Klāru Immervāru, kurā arī bija ķīmiķe. 1915. gadā Immervāra izdarīja pašnāvību pēc strīda ar Frici Hāberu par ķīmisko ieroču izmantošanas ētiskumu.
No 1894. līdz 1911.gadam strādājot Karlsrūes universitātē Fricis Hābers kopā ar Kārli Bošu izstrādāja Hābera procesu, kura rezultātā no gaisa slāpekļa tika sintezēts amonjaks, kas pavēra iespēju minerālmēslu un sprāgstvielu rūpniecības attīstībai.
Pirmā pasaules kara laikā vadīja Vācijas ķīmisko ieroču izstrādi, pats inspicējot fronti. Cita starpā izgudroja pesticīdu Zyklon A, kura variants ir bēdīgi slavenais Zyklon B, ko izmantoja Aušvicas koncentrācijas nometnē. Pēc kara pētīja zelta iegūšanu no jūras ūdens. Pēc nacistu nākšanas pie varas, neskatoties uz Hābera izcelsmi, viņam tika piedāvāts turpināt pētījumus, tomēr 1933. gadā viņš pameta Vāciju. Haims Veicmans piedāvāja Hāberam darbu Palestīnā, kuru Hābers pieņēma, tomēr mira Bāzelē pa ceļam uz jauno darbavietu.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
 |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Fricis Hābers |
- Fricis Hābers Nobela prēmijas mājaslapā (angliski)
 | Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
| Priekštecis: Rihards Vilšteters |
Nobela prēmija ķīmijā 1918 |
Pēctecis: Valters Nernsts |
|