Vilhelms Ostvalds

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vilhelms Ostvalds
Wilhelm Ostwald
Vilhelms Ostvalds
Personīgā informācija
Dzimis 1853. gada 2. septembrī
Rīga
Miris 1932. gada 4. aprīlī (78 gadi)
Leipciga, Vācija
Tautība Vācbaltietis
Zinātniskā darbība
Zinātne ķīmija
Studenti Pauls Valdens
Valters Nernsts
Sasniegumi, atklājumi Ostvalda atšķaidīšanas likums, Ostvalda process, mola jēdziens
Apbalvojumi Nobela prēmija ķīmijā (1909)

Vilhelms Ostvalds (vācu: Wilhelm Ostwald; 1853. gada 2. septembris1932. gada 4. aprīlis) bija vācbaltiešu ķīmiķis, filozofs, studentu korporācijas Fraternitas Rigensis filistrs. Viņš ir vienīgais Latvijā dzimušais un strādājušais Nobela prēmijas ķīmijā laureāts (1909), kas to saņēma par katalīzes pētījumiem, kā arī par fundamentālo principu izpēti attiecībā uz ķīmisko līdzsvaru un ķīmisko reakciju ātrumu.[1]

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1853. gadā Rīgā mucinieku meistara Gotfrīda Vilhelma Ostvalda (1824—1903) un viņa sievas Elizabetes Leiķeles (1824—1903) ģimenē. Viņa vecākais brālis Eižens Ostvalds bija mežzinātnieks, Latvijas Universitātes docents (1920). Mācījās Rīgas reālģimnāzijā (1864—1871). Studēja ķīmiju Tērbatas Universitātē (TU) (1872—1875), iestājās studentu korporācijā Fraternitas Rigensis. Pēc studiju beigšanas strādāja par asistentu TU Fizikas institūtā, tad TU Ķīmijas institūtā, kur aizstāvēja disertāciju (1878), tika habilitēts (1880) un ievēlēts par privātdocentu TU Ķīmijas institūtā (1880—1881). Jau Tērbatas periodā izcēlās ar savām unikālajām prāta spējām un prasmi jaunas aparatūras izgudrošanā, 1877. gadā izveidojot piknometru - ierīci šķidruma blīvuma mērīšanai. 1880. gadā viņš apprecējās ar Helēnu fon Reiheri (Reyher), viņu ģimenē piedzima pieci bērni.

1881. gadā Ostvalds pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur bija ķīmijas profesors Rīgas politehnikumā (1881—1887). Ķīmijas eksperimentu veikšanai izgatavojis jaunu mēraparatūru — termostatu, reostatu un viskozimetru. Rīgas periodā viņš izdeva "Vispārīgās ķīmijas mācību grāmatu" (Lehrbuch der Allgemeinen Chemie, 1884). Baltijas rusifikācijas laikā 1885. gadā Ostvalds izstājās no Krievu Ķīmijas un fizikas biedrības, kur bija iekļuvis ar D. Mendeļejeva un A. Butļerova ieteikumu. 1896. gadā Rīgas Politehnikumu pārveidoja par Rīgas Politehnisko institūtu ar obligātu krievu valodas lietošanu. Ostvalds krievu valodu prata vāji (ģimnāziju beidzot, viņam bija bijis pēceksāmens šajā valodā).

Kad 1887. gadā Leipcigas Universitātē atbrīvojās fizikālās ķīmijas profesūra (tolaik vienīgā fizikālās ķīmijas profesūra Vācijā) katedru piedāvāja 34 gadus vecajam Vilhelmam Ostvaldam. Leipcigas Universitātē viņš kopā ar saviem līdzstrādniekiem izveidoja moderno fizikālo ķīmiju. Kā galvenie atklājumi ir uzskatāmi darbi par katalīzi, ķīmisko līdzsvaru, ķīmiskās reakcijas ātrumu. 1904. gadā viņu aicināja uzstāties pasaules Zinātnes un Mākslas kongresa filozofijas sekcijā Sentluisā. Vienu akadēmisko gadu Ostvalds lasīja lekcijas fizikālķīmijā un natūrfilosofijā Harvarda Universitātē, Masačūsetsas Tehnoloģiju Institūtā un Kolumbijas Universitātē (1905-1906).

Urna ar Vilhelma Ostvalda pelniem iemūrēta klintī dzimtas īpašumā Grosbotenē.

Leipcigas universitātē viņam radās konflikts ar konservatīvi noskaņotajiem Filozofijas fakultātes profesoriem. Pēc atgriešanās no ASV 1906. gadā Ostvalds priekšlaicīgi emeritējās 53 gadu vecumā un atlikušo mūža daļu nodevās saviem vaļaspriekiem un natūrfilozofisko uzskatu attīstīšanai. 1909. gadā viņam piešķīra Nobela prēmiju ķīmijā. 1911. gadā Ostvalds tika uzņemts Leipcigas brīvmūrnieku ložā "Zu den drei Ringen", vēlāk viņš kļuva par lielložas "Zur aufgehenden Sonne" lielmeistara vietnieku, no 1914. gada par goda lielmeistaru.

Pirmā pasaules kara laikā apsīka viņa starptautiskie kontakti un Ostvalds pievērsās krāsu pētīšanai savā 1916. gadā izveidotajā mājas laboratorijā. Viņš bija kaislīgs gleznotājs, šim nolūkam viņš pats gatavoja krāsas un izstrādāja oriģinālu krāsu teoriju, kas ietekmējusi tādu gleznotāju kā Paula Klē un Pita Mondriāna uzskatus.

Miris Leipcigas slimnīcā 1932. gadā, urna ar viņa pelniem iemūrēta klintī viņa zemes īpašumā "Enerģija" Grosbotenē (tagad Grimmas daļa) pie Leipcigas, kas kopš 2009. gada nosaukta par Vilhelma Ostvalda parku (Wilhelm-Ostwald-Park).

2003. gada 1. augustā Rīgā tika nodibināta Ostvalda vidusskola.

Zinātniskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vilhelms Ostvalds (pa labi) savā laboratorijā

Laikā, kad Ostvalds strādāja par ķīmijas profesoru Rīgā, par elektrolītu struktūru un disociācijas procesiem bija visai miglains priekšstats. Lai pārbaudītu savas hipotēzes, viņš izveidoja savu pētnieku komandu, uzaicinot uz Rīgu tolaik nepazīstamo zviedru ķīmiķi Svanti Arēniusu (Arrhenius) un iesaistot darbā studentu Paulu Valdenu. Abi sekoja viņam līdzi uz Leipcigu, kur viņu panākumi drīz vien vainagojās ar pasaules slavu. Viņa Tartu un Rīgas perioda pētījumi šķīšanas teorijā noveda pie "Ostvalda atšķaidīšanas likuma" (Ostwaldsche Verdünnungsgesetz) postulēšanas 1888. gadā. Ap 1900. gadu Ostvalds ieviesis ķīmijā jēdzienu mols, lai apzīmētu katras vielas molekulāro svaru. 1902. gadā viņš patentēja slāpekļskābes iegūšanai izmantojamo "Ostvalda procesu", kas vēlāk kalpoja par pamatu mākslīgā mēslojuma un sprāgstvielu ražošanai.

Galvenie darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Volumenchemische Studien über Affinität (1877)
  • Lehrbuch der Allgemeinen Chemie (1884)
  • Grundriss der Allgemeinen Chemie (1889)
  • Hand- und Hilfsbuch zur Ausführung physikalisch-chemischer Messungen (1893)
  • Zeitschrift für physikalische Chemie, Stöchiometrie und Verwandtschaftslehre (1887-1937)
  • Ostvalds ir radījis arī savu dabas filozofijas mācību, kuras attīstīšanai viņš izdeva žurnālu "Annalen der Naturphilosophie" (1901-1921).

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vilhelma Ostvalda piemineklis Krišjāņa Barona ielā Rīgā, iepretī pirmajai Rīgas Politehniskās augstskolas ēkai.
  • Domschke, Jan-Peter: Wilhelm Ostwald, eine Kurzbiografie - Großbothen : Wilhelm-Ostwald-Gesellschaft, 2000
  • Domschke, Jan-Peter: Wilhelm Ostwald: Chemiker, Wissenschaftstheoretiker, Organisator - 1. Auflage. - Köln : Pahl-Rugenstein, 1982
  • Gesellschaft Deutscher Chemiker (Frankfurt/Main): Historische Stätten der Chemie: Friedrich Wilhelm Ostwald - Leipzig/Großbothen, 1. September 2005.
  • Krajewski, Markus: Restlosigkeit. Weltprojekte um 1900, Fischer Taschenbuch Verlag, Frankfurt am Main, 2006, S. 64-140.
  • Ulrich Becker/Fritz Wollenberg: Eine Sprache für die Wissenschaft. Beiträge und Materialien des Interlinguistik-Kolloquiums für Wilhelm Ostwald, am 9. Nov. 1996, an der Humboldt-Universität zu Berlin
  • Lothar Dunsch: Das Portrait: Wilhelm Ostwald . In: Chemie in unserer Zeit., 16. Jahrgang, Dezember 1982, S.186-196. Verlag Chemie
  • Ostwald, Grete: Wilhelm Ostwald. Mein Vater, Berlin 1953

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apbalvojumi
Priekštecis:
Ernests Rezerfords
Nobela prēmija ķīmijā
1909
Pēctecis:
Oto Vallahs