Frīdrihs Bergiuss
| ||||||||||||||
|
Frīdrihs Bergiuss (vācu: Friedrich Bergius; dzimis 1884. gada 11. oktobrī, miris 1949. gada 30. martā) bija vācu ķīmiķis. Kopā ar Kārli Bošu 1931. gadā saņēma Nobela prēmijas ķīmijā par augsta spiediena ķīmisko metožu izstrādi. Pazīstams kā Bergiusa procesa, kura rezultātā bija iespējams iegūt sintētisko degvielu, autors.
No 1903. līdz 1907. gadam studēja Breslavas un Leipcigas Universitātē. 1909. gadā kopā ar Frici Hāberu un Kārli Bošu Karlsrūes Universitātē piedalījās Hābera procesa izstrādē. Tajā pašā gadā pārgāja uz Hannoveres Universitāti, kur nodarbojās ar ķīmiskās kinētikas pētījumiem. 1913. gadā izstrādāja Bergiusa procesu, kura rezultātā bija iespējams no brūnoglēm iegūt sintētisko degvielu. Šis process Vācijā plaši tika izmantots Otrā pasaules kara laikā. Vēlāk izstrādāja metodi cukura iegūšanai no koksnes, kas gan izrādījās ekonomiski neefektīva. Otrā pasaules kara laikā strādāja kompēnijā IG Farben. Pēc kara emigrāja uz Argentīnu, kur strādāja par konsultantu Ekonomikas ministrijā.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Frīdrihs Bergiuss.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- Frīdrihs Bergiuss un Kārlis Bošs Nobela prēmijas mājaslapā (angliski)
![]() | Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
Priekštecis: Hanss Fišers |
Nobela prēmija ķīmijā 1931 (kopā ar Kārli Bošu) |
Pēctecis: Ērvings Lengmīrs |
|