Ieva Melgalve

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ieva Melgalve
Personīgā informācija
Dzimusi 1981. gada 13. janvārī (38 gadi)
Rīga, Latvijas PSR
Tautība latviete
Literārā darbība
Valoda Latviešu valoda
Žanri Proza, Dramaturģija, Dzeja
Slavenākie darbi "Bezzaudējuma punkts", Mirušie Nepiedod

Ieva Melgalve (dzimusi 1981. gada 13. janvārī Rīgā) ir latviešu rakstniece.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

I. Melgalve ir prozaiķes Valdas Melgalves meita. Uzaugusi Rīgā, Vecmīlgrāvī. Mācījusies Rīgas 31. vidusskolā (1987.-1996.), beigusi Rīgas komercskolu (2000). No 2000. līdz 2002. gadam studējusi Latvijas Kultūras akadēmijā.[1] Kopš 2005. gada strādā par reklāmas tekstu autori. Vada praktiskās nodarbības topošajiem literātiem "Literārajā Akadēmijā". Latvijas Rakstnieku savienības biedre (2004).

Literārajai darbībai pievērsusies 12 gadu vecumā. Vairākkārt piedalījusies skolēnu un jauniešu literārajā nometnē "Aicinājums". Plašu ievērību un rezonansi izpelnījās viņas publikācija laikrakstā "Izglītība un Kultūra" 1996. gada 4. aprīlī, prozas darbs "Definīcijas", kas saturēja necenzētu leksiku un kļuva par skandāla iemeslu, jo tika apbalvota Izglītības ministrijas rīkotā skolēnu jaunrades darbu konkursā.[2] Tajā pašā gadā žurnāla "Karogs" romānu konkursā ar atzinības godalgu tika atzīmēts viņas miniromāns "Kā es gaidīju pavasari jeb Ledussirds" (publicēts žurnālā "Karogs", 1996, Nr. 9). Abi šie darbi kopā ar citiem asociatīviem īsprozas tekstiem un viencēlieniem publicēti I. Melgalves pirmajā krājumā "Bezzaudējuma punkts" (1999). Šajā laika posmā periodikā un kopkrājumā "21 no 21. gadu simteņa" (1999) publicējusi arī dzejoļus.

Pievērsusies arī dramaturģijai. Kopā ar Daini Grīnvaldu sarakstījusi lugu "Mistērijas" (2002). 2005. gadā iestudēta I. Melgalves luga "Metāls". 2013. gadā izdota fantastikas luga "Necilvēki".

Vēlāk pievērsusies fantastikas žanram, sarakstījusi romānu "Mirušie nepiedod", kas nominēts "Literatūras gada balvai 2013" kā labākais prozas darbs, un grāmatu bērniem "Bulta, Zvaigzne un Laī", kas nominēta "Literatūras gada balvai 2014" kā labākā grāmata bērniem. Atsevišķi darbi un darbu fragmenti tulkoti arī lietuviešu, vācu un zviedru valodā.

2016. gadā uzsākusi studijas Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Kultūras un sociālās antropoloģijas studiju programmā.

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Bezzaudējumu punkts. Rīga: Jumava, 1999.
  • Mirušie nepiedod. Rīga: Zvaigzne ABC, 2013.
  • Bulta, Zvaigzne un Laī. Rīga: Zvaigzne ABC, 2014.
  • Mēness teātris. Rīga: Zvaigzne ABC, 2016.
  • Mājas bez durvīm. Rīga: Zvaigzne ABC, 2016.
  • Mamma, kas apēda bērnus. Rīga: Zvaigzne ABC, 2017.
  • Vēsais prāts. Rīga: Zvaigzne ABC, 2018.
  • Īsti cilvēki. Rīga: Zvaigzne ABC, 2019.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003, 397. lpp.
  2. Surgunte, I. Nepieklājības definīcija. Latvju Teksti, 2015, Nr. 2 (26), 47.-53. lpp.