Vecmīlgrāvis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Vecmīlgrāvis
Вецмилгравис.jpg
Vecmīlgrāvja panorāma
Vecmilgravis karte.png
Pamatinformācija
Pilsēta Flag of Riga.gif Rīga
Priekšpilsēta Ziemeļu rajons
Pilsētas daļas Rīnūži
Ziemeļblāzma
Platība 6,073 km²
Iedzīvotāju skaits 22 202 (2018)
Ievērojamas celtnes Kultūras pils "Ziemeļblāzma"
Transports
Autobuss 2. 11. 24. 29. 58.
Minibuss 200., 224.
Cits Nakts autobuss N2, Elektrovilciens
Papildinformācija
Ārējā saite apkaimes.lv

Vecmīlgrāvis ir Rīgas pilsētas apkaime Ziemeļu rajonā, kurā ietilpst Rīgas pilsētas daļas Rīnūži un Ziemeļblāzma. Vecmīlgrāvja apkaime atrodas Rīgas Z daļā netālu no Daugavas ietekas jūrā. Pa sauszemi tā robežojas ar Vecdaugavas, Trīsciema un Mīlgrāvja (savienojums pa Mīlgrāvja tiltu) apkaimēm, bet pa ūdeni tai ir robežas ar Sarkandaugavas, Kundziņsalas, Voleru, Bolderājas, Daugavgrīvas un Mangaļsalas apkaimēm. Vecmīlgrāvja apkaimes robežas ir Mīlgrāvis, Daugava, Audupe, Laivinieku iela, līnija no Atlantijas ielas līdz Vecāķu prospektam, Vecāķu prospekts, Jaunciema iela.

Vecmīlgrāvja apkaimes kopējā platība ir 6,073 km², kas ir par 1/5 vairāk nekā vidējais apkaimes platības rādītājs Rīgā. Pa perimetru apkaimes robežas garums ir 11 701 metri. Iekšēji Vecmīlgrāvja apkaime sastāv no 2 atsevišķiem rajoniem — ZR daļā Rīnūži (primāri ostas teritorija), centrālajā un DA daļā Vecmīlgrāvis (primāri dzīvojamā teritorija), lai gan nereti tiek atsevišķi izdalīta arī Ziemeļblāzmas teritorija, kas atrodas Vecmīlgrāvja apkaimes centrālajā daļā. Apkaimes robežas ir skaidri identificējamas, jo to no ZR, R, DR un DA puses apņem virszemes ūdens objekti, bet Z robežu veido dzelzceļa līnijas. Ņemot vērā jau esošo apkaimes raksturu un tās platību, Vecmīlgrāvja apkaimē arī perspektīvā būs vismaz 2 lokālie centri, taču kopumā šo teritoriju var uztvert un attīstīt kā telpiski un funkcionāli vienotu teritoriju — apkaimi.

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Savu nosaukumu Mīlgrāvis ir ieguvis pateicoties ūdensdzirnavām, ko ierīkojuši cisterciešu Sv. Nikolaja klosterbrāļi uz 13. gadsimtā izraktā kanāla, kas savieno Ķīšezeru ar Daugavu. Tas tika rakts, lai pavasara palu laikā ātrāk noskrietu ūdeņi no Ķīšezera palieņu pļavām. Atkarībā no vēja virziena mainījās arī straumes virziens, tāpēc ordeņbrāļi ierīkoja tur ūdensdzirnavas. Kanālu nosauca par Mühlen Graben, t.i. Dzirnavu grāvi. Šobrīd mūku kādreiz raktais kanāls, lielākoties pateicoties dabasspēkiem, kļuvis par 200 metrus platu un 9 metrus dziļu starpteku, kuras malā izvietojusies Rīgas kuģu būvētava. Ūdens strēle Mīlgrāvi sadala Vecmīlgrāvī (uz ziemeļiem no kanāla) un Jaunmīlgravī jeb Mīlgrāvī (uz dienvidaustrumiem no kanāla).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji tagadējā Vecmīlgrāvja teritorija piederēja Daugavgrīvas cisterciešu klosterim, no 1305. gada tā bija Livonijas ordeņa Daugavgrīvas Nikolaja cietokšņa teritorijā, vēlāk to iekļāva Mangaļu muižas zemes īpašumā. Zviedru Vidzemes laikā 1678. gadā dibināja Daugavgrīvas draudzes skolu un luterāņu baznīcu, pie kuras atrodas Vecmīlgrāvja kapi.

Kad 18. gadsimta beigās netālu uzcēla Balto baznīcu, vecais dievnams zaudēja savu nozīmi un sabruka, bet vēl līdz 20. gadsimtam tuvējo apkārtni dēvēja par ciemu pie Vecās baznīcas. Baltā baznīca (1788), kas pašreizējā izskatā celta no 1876. līdz 1879. gadam un atjaunota 1926. gadā, ir vienīgā baznīca, kuras zvanu tornī atrodas bāka. Tā iedegas uz 2 sekundēm ik pēc 2 sekundēm, un ir saskatāma četru jūras jūdžu attālumā. Līdz 20. gadsimta sākumam ap baznīcu bija laukakmeņu krāvums, lai aizkavētu baznīcas izskalošanu pavasara plūdu laikā.[1]

1874. gadā atklāja Mangaļu pagasta skolu, 1876. gadā līdzās baznīcai pēc Krišjāņa Valdemāra iniciatīvas atvēra Mangaļu jūrasskolu, bet tā tika sagrauta Pirmā pasaules kara laikā. Intensīvāk Vecmīlgrāvja teritoriju sāka apdzīvot tikai 19. gadsimta otrajā pusē, līdz tam te bijušas vien dažas zvejnieku mājas.

Nozīmīgākā personība Vecmīlgrāvja vēsturē ir Augusts Dombrovskis (1845—1927), kurš 1887. gadā pārcēlās uz Vecmīlgrāvi un atvēra kokzāģētavu. Viņš bija sekmīgs latviešu uzņēmējs un mākslas mecenāts, kurš lielu daļu savu līdzekļu ieguldīja sabiedrības labklājības celšanā. 1900. gadā viņš Mīlgrāvī atvēra elementārskolu un bērnudārzu, apkārtnes iedzīvotajiem deva lētus kredītus, lai viņi varētu būvēt savas ģimenes mājas. 1900. gadā atvērtais bērnudārzs bija pirmais Rīgā (M. Rinkas ielā 13), vēlāk tas pārtapis par Zaļo skolu. Ēka vairākkārt degusi un 2006. gadā stipri cietusi ugunsgrēkā, pārvēršoties par graustu. Pats būdams atturībnieks, A. Dombrovskis 1904. gadā uzcēla namu atturības biedrībai "Ziemeļblāzma". 1906. gadā namu nodedzināja soda ekspedīcija, jo nama cēlājs viņu acīs bija "neērta" persona. Nodedzinātā nama vietā A. Dombrovskis Ziemeļblāzmas parkā cēla jaunu — kultūras pili "Ziemeļblāzma" (atklāta 1913. gadā), pats zīmēdams plānu un vadīdams būvniecību. Šoreiz nams tika būvēts ar dzelzsbetona un čuguna konstrukcijām, dzelzs mēbelēm un speciāliem sienu un grīdu pārklājumiem — lai uguns nespētu aprīt arī šo namu. Arī ap pili veidotais parks ir A. Dombrovska plānots — koku grupas veido dažādus simbolus.[2] Vecmīlgrāvja ievērojamākais cilvēks tika apglabāts paša veidotajā parkā, viņa kapa pieminekli veidojis tēlnieks Gustavs Šķilters. Veiksmīgais rūpnieks turpināja aizsākto un jau 1907. gadā uzcēla "Burtnieku namu" (Ziemeļblāzmas iela 38), tā nosaukums bija Krišjāņa Barona ideja — tādu kā pansiju tā laika kultūras darbiniekiem. Dažādos laika posmos šeit dzīvojuši Krišjānis Barons, Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis Zālītis, Emilis Melngailis, Kārlis Skalbe un citi. Šeit tikuši rīkoti literāri vakari, koncerti, izstādes, radīti labvēlīgi apstākļi plašai kultūras dzīvei. "Burtnieku nams" kļuva par gara gaismas nesēju Mīlgrāvī. Pašlaik namā darbojas mūzikas skola, līdz ar to ir piepildīts A. Dombrovska novēlējums — nodot to tautas izglītošanas vajadzībām. Mecenāta vārdā 1989. gadā pārdēvēta Vecmīlgrāvja 4. līnija. Kādreiz Vecmīlgrāvī visas ieliņas bija bruģētas ar kokmateriāliem — koku mizām, zāģu skaidām un dēļiem. 1939. gadā Rīgas pilsētas 29. pamatskolu nodēvēja Augusta Dombrovska vārdā.

1919. gadā Daugavgrīvas draudzes skolu pārveidoja par Mangaļu pamatskolu, pēc tam, kad 1922. gadā Vecmīlgrāvi iekļāva Rīgas pilsētas teritorijā, 1932. gadā par Rīgas pilsētas 29. pamatskolu un 1939. gadā to nodēvēja Augusta Dombrovska vārdā. Īsta sauszemes saikne ar pilsētu Vecmīlgrāvim radās tikai pēc 1934. gada, kad tika uzbūvēts tilts pār Mīlgrāvi. Starpkaru periodā līdz Vecmīlgrāvim tika izbūvēts Viestura prospekts. Tas sastāvēja no lielām dzelzsbetona plāksnēm, kuras bija vēl saglabājušās atsevišķās vietās līdz pat 1990. gadu vidum. Labu satiksmi ar šo apkaimi nodrošina arī dzelzceļa Rīga—Skulte līnija (stacija Ziemeļblāzma). No 1952.—1954. gadam šis rajons bija strādnieku ciemats ārpus pilsētas. Vecmīlgrāvī daudzstāvu dzīvojamās ēkas sāka būvēt 20. gadsimta 50. gados — vietā, ko atbrīvoja, iznīcinot veco koka apbūvi, līdz ar to no senā Vecmīlgrāvja maz kas ir saglabājies. 1970. gadu vidū sāka būvēt daudzstāvu dzīvojamo māju masīvus.[3] Te bija Rīgas zvejas osta, traleru flotes un refrižeratoru flotes bāzes. Darbam uz kuģiem ieradās jaunienācēji no visas Padomju Savienības. Tas lielā mērā izmainīja līdzšinējo latvisko Vecmīlgrāvja seju.[4]

21. gadsimtā Vecmīlgrāvī visvairāk investīciju ticis veikts 2003. un 2006. gadā. Visvairāk tika investēts 2003. gadā — 2,22 mljn. Ls, kas tika ieguldīti 8 objektos. Vislielākais objekts bija naftas produktu termināla "Vexoil Bunkering" celtniecība. 2006. gadā lielākā investīciju daļa tika ieguldīta vienā objektā — piestātnes VM-4 1. kārtā. Kopumā šajā apkaimē tika ieguldīts dažāda veida objektu celtniecībā, izņemot sporta ēkas un biroju ēkas.

Sērijveida nami
Ziemeļblāzmas kultūras nams, 2002

Infrastruktūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uz Vecmīlgrāvi ved 2., 24., 29., 58. autobusa maršruti, 200. (vasaras sezonā arī līdz Vecāķiem), 224. maršruta taksometri un nakts autobuss N2. Vecmīlgrāvī ir dzelzceļa Rīga — Skulte stacija Ziemeļblāzma. Šeit ir daudzi pārtikas lielveikali, savs tirdziņš, kafejnīcas, poliklīnika un slimnīca ("Jūras medicīnas cents").

Izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vecmīlgrāvī atrodas Rīgas 31. vidusskola, Rīgas 46. vidusskola, Rīnūžu vidusskola un vairāki bērnudārzi, kultūras namā "Ziemeļblāzma" darbojas bibliotēka.

2017. gada pētījumā "Optimālā vispārējās izglītības iestāžu tīkla modeļa izveide Latvijā" tika konstatēts, ka Daugavas labajā krastā uz ziemeļiem no centra (Sarkandaugava, Mīlgrāvis, Vecmīlgrāvis) ir izvietotas sešas vidusskolas, lai gan skolēnu skaits (443) ilgtermiņā ir pietiekams tikai vienai. Rīgas 28. vidusskola, Rīgas 29. vidusskola un Rīgas 31. vidusskola skolēnu trūkuma dēļ neatvēra 10. klases. Pētījuma autori ieteica reorganizēt tās vidusskolas, kurās obligāto centralizēto eksāmenu (OCE) indekss ir zemāks (Rīgas 46. vidusskola OCE indekss 32,4%), Puškina licejs OCE 33,5%) par pamatskolām. Viena kopīga apkaimes vidusskola varētu tikt veidota uz Rīnūžu vidusskolas (OCE 42,5%) bāzes, kurā pašlaik arī ir nepietiekams skolēnu skaits, tikai ar nosacījumu, ka skolēniem šajā vidusskolā tiek nodrošināts atbilstošs valsts valodas apguves līmenis. Pētījuma autori apzinās, ka daļai Sarkandaugavā dzīvojošo ērtāk būs doties uz Jāņa Poruka vidusskolu Čiekurkalnā vai vidusskolām centrā, līdz ar ko iespējamais vidusskolēnu skaits vienīgajā apkaimes vidusskolā pēc reorganizācijas, visticamāk, nepārsniegtu 300.[5]

Cilvēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kultūras pieminekļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Daugavgrīvas baltā baznīca. Ēka pabeigta jau 1786. gadā, bet tā atradās par tuvu Daugavai, pamati bija vāji un jau celtniecības laikā iebruka tornis, līdz ar to darbi ievilkās un baznīcu iesvētīja tikai 1788. gada 17. septembrī. Interjers saglabājies no 19. gs. beigām.
  • Kultūras pils Ziemeļblāzma. Tagadējā ēka būvēta 1910. — 1913. gados, lai apkārtējo kokzāģētavu strādniekiem būtu pilnvērtīga sabiedriskā un kultūras dzīve.
  • Burtnieku nams, celts 1907. gadā, tagad mūzikas skolas vecais korpuss. Tajā dzīvojuši K. Barons, K. Skalbe, J. Jaunsudrabiņš u.c.
  • Proģimnāzija, tagad daiļamatniecības skola.
  • Emmas iela — apbūves aizsardzības teritorija.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Rīgas ielas (encikl.), sast. Zalcmanis R., Pētersons B., Pētersone I., Sīpola I. — Rīga, 2008., 2. sējums — 27. lpp.
  2. Kolbergs, Andris. Lasāmgrāmata par Rīgu, tās priekšpilsētām un kūrortpilsētu Jūrmalu. — Jūrmala, 2007. — 411. lpp.
  3. Latvijas padomju enciklopēdija: 10 sējumos / (galv. red. P. Jērāns, S. Ziemelis). Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1981—1988. 10 sēj. : il., kartes ; (Tries-Žvīgu — 10. sēj., 2. grām.) — 317. lpp.
  4. Kolbergs, Andris. Lasāmgrāmata par Rīgu, tās priekšpilsētām un kūrortpilsētu Jūrmalu. — 409. lpp.
  5. Rīgā skolēnu pietiek 42 vidusskolu nokomplektēšanai, secina pētījumā LETA 2017. gada 25. oktobrī

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]