Pāriet uz saturu

Igaunijas valdība trimdā

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Igaunijas trimdas valdība)
Igaunijas karogs Igaunijas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Location of Igaunijas valdība trimdā
Location of Igaunijas valdība trimdā
Igaunija 21. gadsimtā
GalvaspilsētaTallina (oficiāli),
Stokholma,
Oslo,
Ņujorka
Valdība Trimdas valdība
 -  Prezidenta pienākumu izpildītājs Augusts Reijs
(1945-1963),
(...)
Heinrihs Marks
(1990-1992)
Dibināšana
 -  IR Nacionālā komiteja pasludina sevi par suverēno varu 1944. gada 1. augustā 
 -  Nacionālā komiteja uz vienu dienu faktiski valda Tallinā 1944. gada 21. septembrī 
 -  Oslo tiek pasludināta trimdas valdība 1953. gada 12. janvārī 
 -  PSRS atzīst Igaunijas neatkarību 1991. gada 6. septembrī 
 -  Lennarts Meri kļūst par Igaunijas prezidentu, izbeidzot trimdas valdības pilnvaras 1992. gada 6. oktobrī 

Igaunijas valdība trimdā, arī Igaunijas trimdas valdība[1] bija trimdā formāli pasludināta Igaunijas Republikas valdība, kas pastāvēja no 1944. gada līdz Igaunijas suverenitātes atjaunošanai Igaunijas teritorijā 1991.—1992. gadā. Tās leģitimitāte, pielietojot konstitucionālo pēctecību, sekoja pēdējai Igaunijas valdībai, kas bija pie varas pirms padomju iebrukuma 1940. gadā. Savas pastāvēšanas laikā tā bija starptautiski daļas valstu atzīta Igaunijas valdība.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

PSRS okupēja Igauniju 1940. gada 14. jūnijā. Padomju varas iestādes arestēja prezidentu Konstantīnu Petsu un izsūtīja viņu uz PSRS, kur viņš 1956. gadā cietumā nomira. Daudzi esošās un iepriekšējo valdību locekļi tika izsūtīti vai nonāvēti, ieskaitot astoņus bijušos valsts vadītājus un 38 ministrus. Tie, kas izvairījās no represijām, slēpās pagrīdē.

No 14. līdz 15. jūlijam notika "Tautas Rīgikogu" jeb parlamenta vēlēšanas, kurās vēlētājiem tika iesniegts vienots saraksts, kurā dominēja komunisti. Šīs vēlēšanas tagad tiek uzskatītas par nelikumīgām un antikonstitucionālām, jo tās notika, pamatojoties uz vēlēšanu likumu, kuru nebija apstiprinājusi augšpalāta, kā to prasa Igaunijas konstitūcija.[2] Augšpalāta tika likvidēta drīz pēc okupācijas un nekad netika atkal sasaukta. "Tautas Rīgikogu" sanāca 21. jūlijā, pieņemot tikai vienu darba kārtības punktu — rezolūciju, ar kuru Igaunija tika pasludināta par padomju republiku un iesniegta petīcija pievienoties Padomju Savienībai. Rezolūcija tika pieņemta vienbalsīgi.

Petss bija spiests atkāpties, pēc dažādiem avotiem, 21. vai 22. jūlijā. Saskaņā ar Igaunijas konstitūcijas 46. pantu Johanness Varess, kurš bija jūnijā ieceltās marionešu valdības premjerministrs, ar to pārņēma prezidenta pilnvaras ar nosaukumu "Premjerministrs, izpildošs prezidenta pienākumus", un vadīja padomju varas pārņemšanas pēdējos posmus, līdz 9. augustā Igaunija tika oficiāli iekļauta Padomju Savienībā.

Tomēr Jiri Uluotss, pēdējais konstitucionālais premjerministrs uz padomju okupācijas laika sākumu, apgalvoja, ka Varesa iecelšana premjerministra amatā bija nelikumīga, un tāpēc viņš, Uluotss, bijis likumīgais prezidenta pienākumu izpildītājs, Petsam atkāpjoties. Uluotss mēģināja izveidot jaunu Igaunijas valdību 1941. gada jūlijā, vācu okupācijas sākumā, taču Vācijas varas iestādes atteicās atzīt Igauniju par suverēnu valsti.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nacionālā komiteja Vācijas okupācijas laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Igaunijas Republikas Nacionālā komiteja tika izveidota 1944. gadā no personām, kas Igaunijas vācu okupācijas laikā iesaistījās Uluotsa Igaunijas valdībā. Sākotnēji no 1944. gada 23. marta komiteju vadīja Kārels Līdaks, bet pēc tam no 15. vai 16. augusta Oto Tīfs. Komiteja deklarēja sevi par Igaunijas Republikas augstāko varu 1944. gada 1. augustā.[3]

Neveiksme neatkarības atjaunošanā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jiri Uluotss

1942. gada jūnijā Igaunijas politiskie līderi, kuri bija pārdzīvojuši padomju represijas, sarīkoja no okupācijas varas slēptu sanāksmi, kurā tika apspriesta Igaunijas pagrīdes valdības veidošana un republikas nepārtrauktības saglabāšanas iespējas.[3] 1943. gada 6. janvārī Stokholmā notika vēl viena tikšanās. Lai saglabātu Igaunijas Republikas tiesisko turpinājumu, tika nolemts, ka Jiri Uluotsam ir jāturpina pildīt premjerministra pienākumus, jo viņš bija pēdējā likumīgā amatpersona saskaņā ar konstitūciju.[3] 1944. gada 20. aprīlī Igaunijas Republikas Vēlēšanu komiteja (Vabariigi Presidendi Asetäitja Valimiskogu, Konstitūcijā noteiktā institūcija Republikas prezidenta vietas izpildītāja ievēlēšanai) sarīkoja slepenu sanāksmi Tallinā. Dalībnieku vidū bija:

  • Jiri Uluotss, pēdējais Igaunijas premjerministrs pirms padomju okupācijas.
  • Johans Holbergs, Bruņoto spēku virspavēlnieka aizstājējs.
  • Deputātu palātas priekšsēdētājs Oto Puks.
  • Alfrēds Maurers, Tautas padomes priekšsēdētāja otrais vietnieks.
  • Mihkels Klāsens, Igaunijas Augstākās tiesas tiesnesis .

Komiteja paziņoja, ka Petsa izdarītā Varesa iecelšana premjerministra amatā ir bijis nelikumīga un ka Uluotss ir uzņēmies prezidenta pienākumus no 1940. gada 21. jūnija un turpmāk.[4] 1944. gada 21. jūnijā, būdams premjerministrs, kas pilda prezidenta pienākumus, Uluotss iecēla Oto Tīfu par premjerministra vietnieku. 1944. gada 18. septembrī Uluotss, slimodams ar vēzi, iecēla Oto Tīfu par premjerministra pienākumu izpildītāju un iecēla valdību, kurā bija 11 locekļi. 1944. gada 20. septembrī Uluotss veselības stāvokļa dēļ devās uz Zviedriju. Tīfs stājās amatā saskaņā ar konstitūciju un, aizbraucot vāciešiem, izmantoja iespēju 21. septembrī pasludināt Igaunijas likumīgās valdības atjaunošanu. Lielākā daļa šīs valdības locekļu devās prom no Tallinas jau 21. septembrī un Tīfs 22. septembrī. 21. septembrī igauņu spēki sagrāba valdības ēkas Tallinas Domkalnā un pavēlēja vācu spēkiem doties prom.[5] Garā Hermaņa karoga tornī Vācijas karogs tika aizstāts ar Igaunijas trikoloru. Tīfa valdībai tomēr neizdevās noturēt varu, jo Johana Pitkas vadītās Igaunijas militārās vienības izrādījās pret abām karojošām pusēm. 22. septembrī padomju armija pārņēma kontroli pār Tallinu un noņēma Igaunijas karogu.

Bēgšana no padomju spēkiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tīfa valdība aizbēga no Tallinas. Pēdējā tās sanāksme notika Pegari ciematā 22. septembrī. Tomēr laivai, kurai bija jāierodas, lai evakuētu viņus pār Baltijas jūru, radās motora problēma un tā nespēja laicīgi ierasties. Lielāko daļu valdības locekļu un amatpersonu, ieskaitot Tīfu, lielinieki noķēra un ieslodzīja cietumā, izsūtīja vai nonāvēja. Tīfam izdevās izdzīvot desmit gadus Sibīrijā, un viņš 1976. gadā nomira Igaunijā. Lauksaimniecības ministrs Kārels Līdaks nomira slēpjoties 1945. gada 16. janvārī.

Oficiālā deklarācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Uluotsa nāves 1945. gada 9. janvārī Augusts Reijs kā vecākais izdzīvojušais valdības loceklis uzņēmās valsts vadītāja pienākumu izpildi. Reiju atbalstīja Zviedrijā dzīvojušie Tīfa valdības locekļi. Reijs bija pēdējais Igaunijas sūtnis Maskavā pirms padomju okupācijas un 1940. gada jūnijā viņam bija izdevies aizbēgt no Maskavas caur Rīgu uz Stokholmu.[6]

Reijs 1953. gada 12. janvārī Oslo, Norvēģijā, trimdā deklarēja oficiālu Igaunijas valdību.[7] (Oslo, nevis Stokholma tika izvēlēta tāpēc, ka Norvēģijā nebija aizliegumu šādai politiskai darbībai, kamēr Zviedrijā tādi bija.)

Tomēr cita Igaunijas politiķu grupa uzskatīja, ka prezidents būtu jāievēl ar kādas pārstāvniecības struktūras starpniecību. Šo grupu vadīja Alfrēds Maurers, kurš pirms 1940. gada bija Igaunijas Nacionālās padomes priekšsēdētāja otrais vietnieks. Maurers tika izraudzīts par Republikas prezidenta pienākumu izpildītāju (Vabariigi Presidendi Asetäitja) trimdā 1953. gada 3. martā Augustdorfā, Vācijā. Kaut arī Maurera viedoklis sākotnēji bija vairāk atbalstīts trimdas kopienas vidū, viņš nekad neiecēla jaunu valdību (norādot, ka Tīfa valdība joprojām likumīgi darbojas un tātad nav vajadzīga cita valdība), un šī pozīcija izzuda pēc Maurera nāves pusotru gadu vēlāk, 1954. gada 20. septembrī. Tas atstāja Reija valdību kā vienīgo likumīgo pretendentu.

Valdības vadītāja vietas izpildītāja amatu turpināja ieņemt pēcteči pēc Reija nāves 1963. gadā. No 1953. līdz 1992. gadam tika izveidotas piecas trimdas valdības.

Diplomātija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No trim Baltijas valstīm tikai Igaunija trimdā izveidoja oficiālu valdību. Latvijas un Lietuvas lietās suverēnā vara bija uzticēta viņu diplomātiskajām pārstāvniecībām. Pat attiecībā uz Igauniju likumdošana bija galvenais instruments diplomātijas vadīšanai un ikdienas valsts lietu administrēšanai (piemēram, pasu izsniegšanai). Galvenā Igaunijas pārstāvniecība bija konsulāts Ņujorkā.

Saskaņā ar Amerikas Savienoto Valstu Stimsona doktrīnu padomju okupācijas Baltijas valstīs likumība nekad netika atzīta. Tā kā galvenās diplomātiskās pilnvaras īstenoja Igaunijas konsulāts Ņujorkā,[8] trimdas valdībai Oslo piederošā vara galvenokārt bija simboliska. Igaunijas konsulāts Īrijā veda tiesvedību. PSRS valdība Igaunijas kuģiem uzdeva doties uz padomju ostām. Trīs igauņu kuģi (Otto, Piret un Mall) un divi latviešu ("Rāmava" un "Everoja") tā vietā izvēlējās neitrālu ostu Īrijā. Padomju Savienības vēstnieks Apvienotajā Karalistē Ivans Maiskis vērsās Dublinas Augstajā tiesā par kuģu atdošanu. Ar viņu īpašniekiem nevarēja sazināties. Džons Makevojs, Igaunijas goda konsuls, veiksmīgi apstrīdēja šo prasību.[9][10]

Daļa emigrantu organizāciju, īpaši Ziemeļamerikā, neatzina Igaunijas trimdas valdību, lai tā juridiski neapdraudētu Igaunijas vēstniecību darbību. Tika apspriesta arī juridiskā atšķirība starp jēdzieniem "Igaunijas valdība trimdā" un "Igaunijas trimdas valdība", jo pēdējais parasti apzīmē trimdas organizācijas, kamēr šī valdība pretendēja būt vienīgā likumīgā Igaunijā.

Trimdas Igaunijas valdība pastāvēja, lai uzturētu Igaunijas valsts nepārtrauktību. Pēdējais prezidenta pienākumu izpildītājs Heinrihs Marks nobeidza trimdas valdības darbu, 1992. gada 8. oktobrī nododot pilnvaras nākamajam prezidentam Lennartam Meri, Meri nāca klajā ar paziņojumu, kurā pateicās trimdas Igaunijas valdībai par to, ka tā bijusi Igaunijas valsts tiesiskās nepārtrauktības sargātāja.

Otrā trimdas valdība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daži trimdas valdības locekļi 1992. gadā nepiekrita tās pilnvaru nodošanai "nelikumīgai" Igaunijas valdībai, kas nebūtu tieša 1938. gada konstitūcijas pēctece, un ievēlēta apstākļos, kad valstī vēl atrodas padomju vai Krievijas karaspēks, un Tallinas Nemmes rajonā Mihkela Matīsena vadībā paziņoja par trimdas valdības darba turpināšanu, lai saglabātu likumīgo pēctecību. Pēdējos gados šo Nemmes valdību vadīja Ahti Mends, kurš prognozēja šīs valdības tiesību atjaunošanu pēc viņa gaidītā ES sabrukuma. 2019. gadā viņu nomainīja Edgars Salins,[11] taču tās darbība ir "uz laiku apturēta" un nekādas ietekmes uz valsts politiku tai nav.[12]

Ministru prezidentu pienākumu izpildītāju saraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šie cilvēki bija Igaunijas trimdas valdības premjerministra vietas izpildītāji (peaministri asetäitjad):

  • Johanness Sikars (1953. gada 12. janvāris — 1960. gada 22. augusts)
  • Tenis Kints (1960. gada 22. augusts — 1962. gada 1. janvāris)
  • Aleksandrs Varma (1962. gada 1. janvāris — 1963. gada 30. marts)
  • Tenis Kints (1963. gada 30. marts — 1970. gada 23. decembris)
  • Heinrihs Marks (1971. gada 8. maijs — 1990. gada 1. marts)
  • Enno Penno (1990. gada 1. marts — 1992. gada 15. septembris)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Historical Dictionary of Estonia, 2004, p. 332 ISBN 0-8108-4904-6
  2. Krystyna Marek. Identity and Continuity of States in Public International Law. Librairie Droz, 1968. 386. lpp. ISBN 9782600040440.
  3. 3,0 3,1 3,2 1939.-1945. gadu hronoloģija, Igaunijas vēsturnieku komisija
  4. L. Mälksoo, Professor Uluots, the Estonian Government in Exile and the Continuity of the Republic of Estonia in International Law, Nordic Journal of International Law, Volume 69, Number 3 / March, 2000
  5. By Royal Institute of International Affairs. Information Dept. Published 1945
  6. Diplomats Without a Country by James T. McHugh, James S. Pacy, 2001, p. 183 ISBN 0-313-31878-6
  7. Plaque unveiled in Oslo to remember Estonia's exiled government
  8. Norman Kempster. «Annexed Baltic States: Envoys Hold On to Lonely U.S. Postings». Los Angeles Times, 1988. gada 31. oktobris.
  9. "Eire High Court: Zarine v. Owners, etc. S. S. Ramava, McEvoy & Ors. v. Owners, etc. S. S. Otto, McEvoy and Veldi v. Owners, etc. S. S. Piret and S. S. Mall, Eckert & Co. v. Owners, etc. S. S. Everoja". The American Journal of International Law (American Society of International Law) 36 (3 (july. 1942)): 490–504. July 1942. doi:10.2307/2192676. JSTOR 2192676.
  10. «President of the Republic at the State Dinner hosted by President T. E. Mary McAleese and Dr. Martin McAleese». President.ee. 2008. gada 14. aprīlis. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 23. decembrī. Skatīts: 2015. gada 13. decembris.
  11. Delfi: Nõmme valitsus: viis meest, kes arvavad, et on juriidiliselt Eestis võimul
  12. Delfi: Эстонское правительство в изгнании заседает в Нымме

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]