Konstantīns Petss

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Konstantīns Petss
Konstantin Päts
Konstantin Päts.jpg
Igaunijas prezidents
Amatā
1938. gada 24. aprīlis — 1940. gada 21. jūnijs
Pēctecis Lenarts Meri[a]

Dzimšanas dati 1874. gada 23. februārī
Pērnavas apriņķis, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Igaunija Igaunija)
Miršanas dati 1956. gada 18. janvārī (81 gada vecumā)
Tveras apgabals, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Apglabāts Tallinā
Tautība igaunis
Dzīvesbiedrs(-e) Helma Pēdi
Profesija jurists
Augstskola Tērbatas universitāte
Reliģija pareizticība
a pēc valstiskuma atjaunošanas

Konstantīns Petss[1] (igauņu: Konstantin Päts; 1874. gada 23. februāris1956. gada 18. janvāris) bija igauņu politiķis, vairākkārtējs Igaunijas valdības vadītājs, kā arī autoritārs Igaunijas vadonis no 1934. gada, kad veica valsts apvērsumu.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1874. gadā Pērnavas apriņķa Tahkurannas pagasta namdara Jakoba (Jāgupa) Petsa (1842–1909) un viņa sievas Olgas, dzimušas Tumanovas (1847–1914), ģimenē. Viņa tēvs bija cēlies no Vīlandes apkārtnes dzirnavniekiem, piedalījies 1865. gada igauņu zemnieku nemieros, pirms apprecēšanās pārgājis krievu pareizticībā, pēc konflikta ar muižas īpašnieku izlikts no dzimtajām mājām un bijis spiests 1873. gadā pārcelties uz Pērnavas apkārtni.

K. Petss (malējais labajā pusē) ar vecāku ģimeni (pirms 1900. gada).

Konstantīns mācījās vietējā Tahkurannas pagastskolā, kad viņa ģimene 1882. gadā pārcēlās uz Pērnavu, turpināja mācības pilsētas skolā. 1885. gadā viņa tēvs nopirka zemi Raekīlas ciemā (Raeküla) Pērnavas pievārtē un saimniekoja Petlemas krogā pie Rīgas lielceļa, vēlāk uz savas zemes cēla un pārdeva mājas, kas tagad ir daļa no Pērnavas pilsētas (Pērnavas stacijas apkaime). Konstantīnu Petsu nosūtīja mācīties Rīgas Pareizticīgo Garīgajā seminārā (tagadējā RSU Anatomikuma ēkā, 1887–1892), tomēr par pareizticīgo priesteri viņš nekļuva un atgriezās Pērnavā, kur nokārtoja ģimnāzijas eksāmenus. Studēja Tērbatas Universitātes Juridiskajā fakultātē (1894-1898), ko beidza ar cand. jur. grādu.

Pēc dienesta Krievijas impērijas armijā strādāja par advokāta palīgu Tallinā. No 1901. gada Petss bija laikraksta Teataja redaktors. 1904. gadā viņu ievēlēja Tallinas domē no igauņu un krievu saraksta. Lai izbēgtu no represijām par piedalīšanos 1905. gada revolūcijā, viņš bēga uz Šveici un vēlāk uz Somijas lielhercogisti. 1909. gadā Petss atgriezās Igaunijā, kur tika apcietināts. Viņam tika piespriests viena gada cietumsods, kuru viņš izcieta Sanktpēterburgā. Kamēr Petss atradās cietumā, nomira viņa pirmā un vienīgā sieva Helma.

Pirmā pasaules kara laikā Konstantīns Petss no 1916. gada dienēja Krievijas impērijas armijā.

1917. gada vasarā tika noteiktas Igaunijas guberņas pagaidu padomes vēlēšanas. Petss iestājās Igaunijas Laucinieku savienībā, un tika ievēlēts Pagaidu padomē. 1917. gada 25. oktobrī Konstantīns Petss kļuva par Igaunijas guberņas pagaidu valdības priekšsēdētāju. Pēc Boļševiku revolūcijas Krievijā Igaunijas guberņas pagaidu padome tika atlaista, un Petsam nācās darboties pagrīdē.

Konstantīns Petss bija viens no trim Igaunijas Glābšanas komitejas (Eestimaa Päästekomitee) locekļiem, kurš 1918. gada 24. februārī parakstīja neatkarības deklarāciju. Tajā pašā dienā viņu ievēlēja par tikko izveidotās Igaunijas Republikas Ministru kabineta vadītāju un iekšlietu ministru. Vācu okupācijas laikā viņš tika apcietināts un no jūnija līdz novembrim atradās ieslodzījumā Polijas teritorijā. Pēc atgriešanās Igaunijā Petsu atkal ievēlēja par Pagaidu valdības premjerministru un arī Kara ministru. Šajā amatā viņš palika līdz pat 1919. gada 8. maijam. 1921. gadā viņš tika uzņemts igauņu studentu korporācijā Fraternitas Estica.[2]

Igaunijas parlamentārajā periodā Petss vairākkārt bija Valsts vecākais (igauņu: Riigivanem), kā arī bija vienreiz Igaunijas parlamenta priekšsēdētājs. Viņš simpatizēja Somijai, kā arī atbalstīja aktīvu sadarbību ar Padomju Krieviju ekonomiskajā jomā. Trīsdesmitajos gados Igaunija līdzīgi visai pasaulei piedzīvoja ekonomisko krīzi, kas noveda pie nestabilitātes valstī. Pēc nacionālistiskās vabsu kustības ierosinājuma 1933. gadā oktobrī ar Igaunijas vēlētāju vairākuma atbalstu tika radikāli grozīta konstitūcija, kas deva Valsts vecākajam plašas pilnvaras un ierobežoja parlamenta un valdības neatkarību. Nākamajā gadā bija jānotiek Valsts vecākā vēlēšanām, kurās vabsu kustība cerēja uz sava kandidāta uzvaru, tomēr 1934. gada 12. martā Petss kopā ar ģenerāli Laidoneru un citiem sazvērniekiem veica valsts apvērsumu, kura rezultātā valstī tika ieviests ārkārtas stāvoklis. Politiskās partijas tika aizliegtas un mediji tika pakļauti cenzūrai. Līdz ar jauniem grozījumiem konstitūcijā Petss 1938. gadā kļuva par Igaunijas pirmo prezidentu. 1939. gadā, tāpat kā Latvijas un Lietuvas autoritārie vadoņi, viņš pakļāvās Padomju Savienības diktātam, kā rezultātā Igaunijā tika izvietotas šīs valsts militārās bāzes. 1940. gada vasarā Igaunija tika okupēta, bet Konstantīns Petss — apcietināts. 30. jūlijā viņu kopā ar dēla Viktora Petsa (1906–1952) ģimeni aizveda no Igaunijas uz PSRS, kur nometināja Ufas pilsētā. Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS 1941. gada 26. jūnijā viņu kopā ar dēlu apcietināja un ieslodzīja Maskavas Butirku cietumā, vedeklu Helgi-Alisi nometināja Gulaga nometnē Sibīrijā. Viņa mazbērni Enns (1936–1944) un Matti (1933) tika nosūtīti uz bērnu namu.

K. Petss pēc apcietināšanas 1941. gadā.

Cietumā Petss sarakstīja trīs vēstules, kuras vēlāk nokļuva Rietumos. Pirmajā vēstulē viņš apsūdzēja PSRS Igaunijas aneksijā, otrajā aicināja tautiešus pretoties padomju okupācijai, bet trešā vēstulē viņš izklāstīja savu dzīvi cietumā. 1943. gada 24. martā Petsu ievietoja Kazaņas, vēlāk Čistopoles psihiatriskajā slimnīcā. Tikai 1952. gada 29. aprīlī viņu notiesāja par kontrrevolucionāru sabotāžu un pretpadomju propagandu un aģitāciju, piespriežot 25 gadus ieslodzījumā. Pēc Staļina nāves Petsu nosūtīja uz psihiatrisko slimnīcu Jēmelajas ciemā netālu no Vīlandes, kur viņš atradās no 1954. gada 18. līdz 29. decembrim. Tā kā vietējie iedzīvotāji bijušo prezidentu atpazina, viņu pārsūtīja uz Buraševas psihiatrisko slimnīcu, kur viņš mira 1956. gada 18. janvārī. 1990. gadā viņa mirstīgās atliekas tika pārapbedītas Tallinā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu konversācijas vārdnīca. XVI. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 31 951. sleja.
  2. «Fraternitas Estica - Ajalugu (igauniski)». Fraternitas Estica. Skatīts: 04.03.2013..