Baltijas valstu okupācija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
PSRS un Trešā Reiha okupētās teritorijas Otrā pasaules kara sākumā (1939-1940).

Baltijas valstu okupācija bija trīs Baltijas valstu militārā okupācija Otrā pasaules kara sākumā ar sekojošu neleģitīmu inkorporāciju PSRS un Trešā reiha sastāvā. 1939. gada 23. martā Lietuva bija spiesta parakstīt līgumu par Klaipēdas apgabala atdošanu Vācijai. Neilgi pēc Polijas okupācijas 1939. gada oktobrī PSRS uzspieda trim Baltijas valstīm parakstīt vienošanos par militāro bāzu izvietošanu to teritorijās, kas iesāka PSRS protektorāta periodu (1939-1940). Ceturtā valsts Somija atteicās parakstīt protektorāta līgumu, tomēr sekojošajā Ziemas karā Sarkanā armija okupēja tās austrumu un ziemeļu daļas un piespieda parakstīt līgumu par militāro bāzu izvietošanu 1940. gada martā.

Nākamā Sarkanās armijas militārā operācija notika 1940. gada jūnijā, kas sākās ar PSRS ultimātu Lietuvai 14. jūnijā un uzbrukumiem Lietuvas un Latvijas robežsargiem 15. jūnijā, bet turpinājās ar "neierobežota padomju karaspēka kontingenta" iebrukumu Baltijas valstīs 16. un 17. jūnijā. 1941. gada 22. jūnijā Vācija lauza Molotova—Ribentropa paktu par Ziemeļeiropas un Austrumeiropas sadalīšanu ietekmēs zonās un Vērmahts okupēja trīs Baltijas valstis un iekļāva Ostlandes reihskomisariātā līdz Otrā pasaules kara beigām.

Iemesli[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī visu valstu iedzīvotājiem negaidīta, okupācija, neatkarības zaudēšana un iekļaušana PSRS sastāvā bija vairākus gadus ilga procesa rezultāts. Baltijas valstu neatkarības zaudēšanas ārējie iemesli bija vispārējā Eiropas politiskā krīze, kas sākās pēc Minhenes vienošanās un Otrais Pasaules karš, kas sākās pēc Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas. Tik pat svarīgs iemesls bija Baltijas valstu nespēja vienoties par efektīvas kopējas politiskas un militāras savienības jeb Baltijas Antantes izveidi neatkarības nosargāšanai, ka arī autoritāro režīmu iekšējais vājums. 1938. gada septembrī Baltijas valstis atteicās no Tautu Savienības kolektīvās drošības sistēmas, lai izvairītos no varbūtējas vajadzības atļaut PSRS karaspēkam tranzītu uz Centrāleiropu.

Līdzīgi Trešā Reiha 1938. un 1939. gadā veiktajai Austrijas anšlusam, Čehoslovākijas sadalīšanai un Bohēmijas un Morāvijas protektorāta izveidei, arī Padomju Savienības valdība 1939. un 1940. gadā centās starptautiski leģitimizēt Baltijas valstu pārvēršanu protektorātos ar sekojošu aneksiju. 1939. gada oktobrī noslēgtie bāzu līgumi paredzēja PSRS bāzu izvietošanu šajās valstīs uz desmit gadiem. Igaunijas un Latvijas autoritārie prezidenti pirmajās nedēļās pēc militārās okupācijas palika savos amatos un akceptēja PSRS emisāru uzspiestās izmaiņas. Visās valstīs PSRS karaspēka klātbūtnē tika veiktas vēlēšanas, kurās atļāva piedalīties tikai okupācijas iestāžu izveidotiem vēlēšanu sarakstiem.

Neitralitātes politika, 1938[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Baltijas Antante

Pirmais solis uz neitralitātes pasludināšanu bija Latvijas, Lietuvas un Igaunijas atteikšanās no Tautu Savienības 16. panta saistībām 1938. gada 19. septembrī. Atteikšanos no dalības kolektīvās drošības sistēmā motivēja Baltijas valstu nevēlēšanās Centrāleiropas kara gadījumā atļaut svešai armijai šķērsot savu teritoriju. Bija skaidrs, ka tā būs PSRS armija, un neviens nevarēja garantēt, ka tā nepaliks valstī. Līdzīgu baiļu vadītas, arī Polija un Rumānija atteicās ļaut PSRS šķērsot savu teritoriju Sudetu krīzes laikā. Tāpat motivators bija skaidri paustā nacistiskās Vācijas nepatika pret kolektīvās drošības sistēmu, un nacisti skaidri pauda savu nepatiku par Baltijas pieturēšanos pie tās.

1938. gada 2-3. novembrī trīs Baltijas valstu eksperti Rīgā izstrādāja vienotu neitralitātes likumu, kas attiektos uz neitralitāti gaisa un jūras kara apstākļos (bet ne sauszemes), kuru 18. novembrī parafēja trīs ārlietu ministri. Neitralitātes likumi stājās spēkā 1938. gada 3. decembrī Igaunijā, 19. decembrī Latvijā un 1939. gada 25. janvārī Lietuvā.

1939. gada 1. septembrī Lietuva pasludināja savu neitralitāti karā. 2. septembrī, ar abpusēji saskaņotu tekstu, neitralitāti pasludināja arī Latvija un Igaunija.[1] Pašpasludināto neitralitāti (atšķirībā no garantijām Beļģijai) negarantēja neviens, nedz Rietumu sabiedrotie, nedz Vācija, nedz PSRS.

Situācijas saasināšanās, 1938/1939[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Katras valsts individuālie meklējumi pēc sabiedrotajiem lielvalstu vidū noveda līdz tam, ka 1938. gadā beigās Igaunija apsvēra iespēju pārtraukt piedalīties Baltijas Antantē, lai tai nebūtu jāatbalsta Vācijai nepatīkamā Lietuvas un Latvijas politika. No Baltijas valstīm militāri visvairāk apdraudētākā bija Lietuva, kas atradās pastāvīgā konfliktā ar Poliju Viļņas apgabala pēc un 1930. gadu beigās ar Vāciju Klaipēdas apgabala dēļ. Pretsvaram Polijai un Vācijai Lietuva centās uzturēt labas attiecības ar PSRS. 1938. gada 21. oktobrī Hitlers vērmahtam pavēlēja būt gatavam militāri okupēt Klaipēdas apgabalu. Vācijai draudzīgās Igaunijas vadītāji nevēlējās Klaipēdas jautājumā atbalstīt Lietuvu un uzskatīja, ka tai būtu jāatgriežas Vācijas sastāvā. Situācijai saasinoties, 1939. gada 21. martā Latvija pasludināja savu neitralitāti Klaipēdas jautājumā. Tādējādi abas Baltijas valstis Lietuvu bija pametušas vienu.

Čehoslovākijas okupācija pielika punktu Rietumu nomierināšanas politikai attiecībā pret Vāciju un faktiski nozīmēja Baltijas valstu neatkarības beigu sākumu. Neuzbrukšanas līgumi un neitralitātes likumi nozīmēja to, ka Baltijas likteņa izlemšana palika lielvaru rokās.

Iespējamie stratēģiju scenāriji[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rietumu Sabiedrotās valstis, Vācijas impērija un PSRS uzsāka diplomātisku spēli, lai veidotu alianses pirms gaidāmā Vācijas – Polijas kara sākuma. 1939. gada pavasarī PSRS vairakkārt publiski pauda savu interesi Baltijas valstu neitralitātes saglabāšanā, kas reāli nozīmētu to nonākšanu tās ietekmes zonā neatkarīgi no tā, ar ko PSRS izdotos vienoties – Vāciju vai Rietumiem.

Visi no iespējamajiem scenārijiem nozīmēja karu Baltijas valstu teritorijā.

  • No 1938. gada beigām un līdz pat 1939. gada 13. aprīlim pastāvēja risks, ka Klaipēdas konflikta dēļ Vācija varētu okupēt Lietuvu un visu Latviju uz dienvidiem no Daugavas (Kurzemi un Zemgali). Igaunija kļūtu par Vācijas satelītu vai protektorātu. Šāds variants nozīmētu, ka PSRS zaudētu pieeju Baltijas jūrai un apdraudētu Ļeņingradu. PSRS karš ar Vāciju Baltijas teritorijā kļūtu gandrīz neizbēgams.
  • Tāpat pastāvēja bažas, ka sākoties Vācijas – Polijas karam PSRS varētu izmantot situāciju un preventīvi okupēt Baltijas valstis.
  • Nebija izslēgta Vācijas un PSRS vienošanās par ietekmes sfērām Baltijā.
  • Rietumu sabiedrotajiem, apmaiņā pret PSRS militāru palīdzību Polijai karā ar Vāciju, nāktos apmierināt PSRS vēlmi pēc ietekmes Baltijā. No Rietumu sabiedroto viedokļa, ko pauda arī vēlākais Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils, PSRS kontrole pār Baltiju bija stratēģiski daudz izdevīgāka par šī reģiona nonākšanu Vācijas kontrolē. [2]

Baltijas valstu armijas un aizsardzības plāni[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmskara periodā trīs Baltijas valstu armijās (neskaitot rezervistus) bija 4660 virsnieki, 58 000 kareivji, 900 artilērijas vienību, no kuriem 248 bija zenītlielgabali, 102 tanki, 30 bruņumašīnas, deviņi bruņu vilcieni, 400 lidmašīnas. Flotēs bija četras zemūdenes, viens torpēdkuģis, septiņi ledlauži u.c. palīgkuģi. Papildus bija 6000 bruņoti robežsargi, 8300 policisti, kā arī pusmilitārās aizsargu organizācijas ar gandrīz 200 000 dalībniekiem. Latvijas ieroči bija pārsvarā angļu ražojuma ar angļu munīciju, igauņiem krievu un vāciešu ar krievu munīciju, Lietuvā franču un vācu ieroči ar vācu munīciju. Lietuva arī bija vienīgā, kas bija iegādājusies ieročus no Zviedrijas.

Veicot vispārējo mobilizāciju 72 stundu laikā trīs valstu armijās varēja iesaukt 650 000 kareivjus, taču reāli bruņojuma pietika 360 000 (100 000 Igaunijā, 130 000 Latvijā un 130 000 Lietuvā).

Baltijas valdības nesaskaņoja savus aizsardzības plānus, un katras valsts aizsardzības plāna īstenošana vājinātu kaimiņvalsts aizsardzības līniju.

Igaunijas pirmā austrumu aizsardzības līnija balstījās uz dabīgo Narvas upes – Peipusa ezeru – Pleskavas ezeru – un Lidas, Vridas purviem, kas bija pastiprināta ar 50 betona bunkuriem. Otrā bija Piusa – Petseri – Pankjavitsa – Laura līnija. Pēdējā atkāpšanās bija plānota uz Tallinas apkārtni un Baltijas salām. Bija plānota arī Somijas līča mīnēšana.

Latvijai bija trīs aizsardzības plāni: A pret PSRS, D pret Vāciju un K pret PSRS un Vāciju vienlaicīgi. Visreālāk tika apspriests plāns A ar lēnu atkāpšanos uz galveno aizsardzības līniju Padedze – Lubāns – Aiviekste ar tālāko atkāpšanos līdz dabīgajam šķērslim Daugavai. Rīgas, Liepājas un Ventspils ostu apkārtne tiktu mīnēta. Aizsardzības bunkuri netika būvēti.

Lietuvai bija divi aizsardzības plāni: pret Polijas (un varbūt PSRS) uzrukumu un Vācijas uzbrukumu. Polijas uzbrukuma gadījumā armija ieņemtu Kauņas – Nevežys līnija ar tālāko atkāpšanos un Dubysa upes līniju. Vācijas uzbrukuma gadījumā arī atkāpšanās notiktu uz Dubysa līniju, kas bija galvenā aizsardzības zona un bija pastiprināta ar betona bunkuriem.[3]

Aktīvākas visu valstu armijas vadītāju tikšanās sākās tikai pēc padomju bāzu izvietošanas. Igaunijas un Latvijas štābu priekšnieki tikās 1939. gada 18-23. novembrī. Latvijas un Lietuvas štābu priekšnieki tikās 1939. gada 21-23. novembrī, atkal 1939. gada 29. novembrī – 1. decembrī un atkal 1939. gada 16. decembrī. 1940. gada 2. janvārī Igaunijas štāba priekšnieks apmeklēja Rīgu, bet Latvijas un Lietuvas štābu priekšnieki apmeklēja Tallinu 1940. gada februārī. Pēdējā kopējā tikšanās bija 1940. gada 14-16. martā Rīgā.[4] Šī kontaktu uzturēšana radīja nepatiku PSRS, kuras interesēs nebija cieša trīs Baltijas valstu militārā sadarbība.

Maskavas sarunas, 1939[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielbritānijas, Francijas un PSRS Maskavas sarunas 1939. gada maijā bija pēdējā Baltijas valstu iespēja pašām izvēlēties savu likteni – vai nu pilnīgi pāriet Vācijas pusē vai arī iekļauties Rietumu un PSRS aliansē ar risku, ka tajās uz ilgu laiku ienāks PSRS karaspēks. Igaunija visvairāk uztraucās par Vācijas senās ienaidnieces Francijas iespējamo rīcību. Francija, meklējot spēcīgu militāro sabiedroto Austrumos, būtu gatava nodot Baltiju PSRS. Igaunijas ārpolitikā šajā laikā notiek aktīvi centieni saņemt drošības garantijas no Vācijas vai arī Ļitvinova notai līdzīgu paziņojumu. 1939. gada 27. maijā Lielbritānija un Francija PSRS piedāvāja Baltijas valstu drošības garantiju tekstu, ka sabiedroto militārā palīdzība šīm valstīm tiek sniegta tikai pēc to lūguma, nevis pēc lielvaru ieskata. Pēc Latvijas Ārlietu ministra Muntera iniciatīvas Lielbritānija šajā piedāvājumā nomainīja vārdus „draudi drošībai” uz „draudi neitralitātei”, kas pēc Muntera domām ļautu nodrošināties arī pret nepamatotu PSRS rīcību. Šos priekšlikumus 31. maijā Molotovs noraidīja.

Neuzbrukšanas līgumi ar Vāciju, 1939[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācijas-Latvijas un Vācijas-Igaunijas neuzbrukšanas līgumu parakstīšana. Pie galda sēž (no labās) Igaunijas Selters, Vācijas Ribentrops, Latvijas Munters

Neuzbrukšanas līgums ar Vāciju Latvijai un Igaunijai it kā pastiprinātu reģiona neitralitāti, jo Baltijas valstīm jau bija neuzbrukšanas līgumi ar PSRS. Realitātē jebkādi kontakti ar Vāciju padarīja bažīgus Rietumus un PSRS. Skandināvijas valstis no Vācijas piedāvājumiem par līgumu slēgšanu atteicās vispār. Līguma piedāvājumu Baltijas un Skandināvijas valstīm Vācija izteica tajā pašā dienā, kad tā paziņoja par lauztiem 1935. jūras līgumu ar Lielbritāniju un neuzbrukšanas līgumu ar Poliju. No vienas puses tas nozīmēja drīzu Eiropas kara sākšanos, no otras norādīja uz Vācijas attieksmi pret jebkādiem līgumiem. Vācijas neuzbrukšanas līgumu ar Igauniju un Latviju izstrādāšanā aktīvi iesaistījās abu valstu ārlietu ministri un vēstnieki.

PSRS protektorāts, 1939/1940[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

PSRS ārlietu tautas komisārs Ļitvinovs 1939. gada 29. martā iesniedza notu ar drošības garantiju piedāvājumu Igaunijai un Lietuvai, kurā paziņoja, ka rūpējoties par abu valstu neatkarības saglabāšanu PSRS uzskata, ka jebkādi līgumi, kas ierobežotu šo valstu patstāvību; trešo valstu politiskas vai ekonomiskas dominances izveidošanos; vai kādu izņēmuma tiesību piešķiršanu šo valstu teritorijā un ostās no PSRS puses tiks atzīta par nepieļaujamu. Lai arī Igaunija un Latvija šo notu noraidīja, tas bija skaidrs signāls par PSRS interesēm. Notas saturs arī norāda uz vēl neskaidro Lietuvas likteni, kas līdz pat Vācijas un PSRS savstarpējās palīdzības līgumam 1939. gada septembrī tika uzskatīta par Vācijas interešu objektu. 1939. gada 20. septembrī Berlīnē bijis sagatavots līguma projekts ar Lietuvu, kas paredzēja, ka Lietuva nodod sevi Vācijas aizbildniecībā.

1940. gada 24. septembrī Igaunijas Ārlietu ministrs tika ielūgts uz Maskavu uz sarunām par tirdzniecības līgumu, taču sarunas uzreiz pārgāja uz PSRS prasībām pēc militārajām bāzēm Igaunijā un nepieciešamības noslēgt savstarpējās palīdzības līgumu. Molotovs teica: Jūs varat būt pārliecināts, ka Padomju Savienība šādi vai tādi par savu drošību parūpēsies. Ja jūs nepiekrītat mūsu piedāvājumam, Padomju Savienība nodrošinās savu drošību citā veidā.[5]

Apspriežot Maskavas piedāvāto bāzu līgumu, Igaunijas delegācijai bija skaidras šaubas, ka ar PSRS bāzēm tās teritorijā to vairs nevarēs uzskatīt par neitrālu valsti. Tikai atruna līgumā, ka Igaunijai militāra palīdzība PSRS jāsniedz lielvaras uzbrukuma gadījumā pasargāja Igauniju no iesaistīšanās padomju-somu karā. Taču padomju bāzes Igaunijā tika izmantotas, lai bombardētu Somiju.

Lietuvas delegācija pirms izlidošanu uz Maskavu, 1939. gada 7. oktobris.

28. septembrī Igaunija parakstīja līgumu, tai sekoja Latvija 5. oktobrī un Lietuva 1939. gada 10. oktobrī, kas ar PSRS parakstīja savstarpējās palīdzības līgumu, kas paredzēja arī Viļņas apgabala daļas nodošanu Lietuvai. PSRS sarunas ar Somiju par līdzīgu līgumu ievilkās vairākas nedēļas un jau to laikā Somijas armija sāka mobilizāciju.

1939. gada 31. oktobrī uzstājoties PSRS Augstākajā Padomē Molotovs teica:

Pakti ar Baltijas valstīm nekādā veidā nenozīmē Padomju Savienības iejaukšanos Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iekšējās lietās, kā tam mēģina likt noticēt daži ārzemju avoti (…) Šos paktus iedvesmo abpusēja cieņa pret katras līgumslēdzējpuses valdības, sociālo un ekonomisko sistēmu. Mēs pastāvam uz tiešu un godīgu abpusēju mūsu parakstīto vienošanos izpildīšanu un paziņojam, ka muļķīgās runas par Baltijas valstu sovjetizāciju ir noderīgas tikai mūsu kopīgajiem ienaidniekiem un dažādiem pretpadomju provokatoriem.

Līdzīgus līgumus PSRS piedāvāja arī Bulgārijai un Turcijai. Bulgārija ātri pievienojās Ass valstu savienībai, bet Turcija 1939. gada 19. oktobrī parakstīja savstarpējās palīdzības līgumu ar Lielbritāniju un Franciju. 1940. gada marta beigās Dienvidslāvijā notika valsts apvērsums, valsts pārtrauca dalību Ass līgumā un steidzīgi parakstīja savstarpējās palīdzības līgumu ar PSRS. Nākošajā dienā Vācija uzbruka un sagrāva Dienvidslāviju nespējot pieļaut PSRS satelīta izveidošanos tiešā Vācijas un Itālijas pierobežā.

Kara izraisīto aso ekonomisko problēmu un padomju karaspēka ienākšanas dēļ Baltijas valstu valdības centās nepieļaut iekšējās politiskās situācijas saasināšanos un pretpadomju izpausmes, tāpēc bāzu līgumi tika pasniegti kā valsts drošības garants. Iedzīvotāji tika aicināti uzticēties vadoņu lēmumiem. Lietuvu populistiski saviļņoja PSRS lēmums Lietuvai atdot okupētās Polijas Viļņas apgabalu. To, ka noslēgtie līgumi nebūt nav pozitīvs pavērsiens valsts politikā, signalizēja Igaunijas un Lietuvas valdību atkāpšanās. Latvijā, kur Ulmanis apvienoja Valsts un Ministru prezidentu amatus, nepastāvēja pat šāda iespēja.

Atlikušajos ierobežotās neatkarības mēnešos Baltijas valsts centās nedot iemeslu PSRS izvirzīt vēl lielākas prasības. Tā kā nebija prognozējams kara iznākums Rietumos, daži cerēja uz Vācijas sakāvi, kas ļautu ar Rietumu sabiedroto palīdzību atbrīvoties no PSRS bāzēm, citi cerēja uz Vācijas un PSRS karu, kurā Vācija padzītu padomju karaspēku.

Okupācija, 1940[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1940. gada 9. aprīlī Vācija iebruka Dānijā un Norvēģijā. 1940. gada 10. maijā Vācija uzsāka uzbrukumu Beļģijai, Nīderlandei un Luksemburgai, kas jau divas nedēļas vēlāk noveda pie Denkerkas evakuācijas. 7. jūnijā pēdējie Rietumu sabiedroto spēki pameta Norvēģiju.

Galvenie notikumi risinājās Francijā, kuras negaidīti ātrais sabrukums pāris nedēļu laikā mainīja visu stratēģisko situāciju Eiropā, dodot iespēju netraucētai PSRS rīcībai Baltijā. Rietumu iespējas palīdzēt bija sabrukušas. Austrumeiropas liktenis palika Vācijas un PSRS rokās.

1940. gada 25. maijā PSRS Ārlietu tautas komisariāts apvainoja Lietuvu sadarbības līguma pārkāpumā – dažu padomju kareivju it kā nolaupīšanā. Uz Maskavu sarunu vešanai 8. jūnijā tika izsaukta Lietuvas delegācija. Vienlaikus, ar Igauniju attiecības it kā tika pat uzlabotas, 15. maijā parakstot jaunu līgumu par bāzēm un 8. jūnijā vienojoties par padomju armijas uzturēšanās administratatīvajiem noteikumiem.

Jūnija sākumā Latvijas Aizsardzības ministrs Krišjānis Berķis devās vairāku dienu vizītē uz PSRS, kas, iespējams, bija veids kā kritiskā brīdī Latvijas armiju atstāt bez armijas vadītāja. 3. jūnijā, Berķa Maskavas vizītes pirmajā dienā, PSRS Aizsardzības tautas komisārs Semjons Timošenko sāka Baltijas kara apgabala izveidi.

PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs 1940. gada 14. jūnijā 23:30 pieņēma Lietuvas vēstnieku PSRS un Ārlietu ministru Urbši, kam tika nolasīts ultimāts. Jau 15. jūnijā padomju karaspēks veica uzbrukumus Lietuvas robežai, aizturot un atbruņojot daudzus robežsargus, kā arī nogalinot vienu policistu Utas robežpunktā.

Gandrīz identiski ultimāti 16. jūnijā tika pasniegti Igaunijas un Latvijas vēstniekiem Padomju Savienībā. Ultimātos padomju valdība pārmeta, ka nav ne tikai likvidēta Igaunijas-Latvijas militārā savienība, bet gan paplašināta, pievelkot šai savienībā Lietuvu, un cenšoties iesaistīt tajā arī Somiju. Baltijas militārsavienības pastāvēšana pēc būtības esot pretrunā ar 1939. gadā noslēgtajiem PSRS un Baltijas valstu bāzu izvietošanas līgumiem. Tika paziņots, ka pēc savstarpējās palīdzības paktu noslēgšanas "Padomju valdība uzskata pret PSRS vērstas militārsavienības pastāvēšanu starp Latviju, Igauniju un Lietuvu ne tikai par nepielaižamu un neciešamu, bet arī par dziļi bīstamu un draudošu PSRS robežu drošībai".

Ultimātos bija minēts, ka par Baltijas valstu militārsavienības atdzīvināšanu un paplašināšanu liecinot divu slepenu Baltijas valstu konferenču sasaukšana 1939. gada decembrī un 1940. gada martā (10. un 11. konference), lai formāli izveidotu paplašināto militārsavienību starp Latviju, Igauniju un Lietuvu. Par to liecinot arī Latvijas, Igaunijas un Lietuvas ģenerālštābu sakaru pastiprināšana un speciāla militārās Baltijas Antantes preses orgāna radīšana 1940. gada februārī - Revue Baltique, ko izdod angļu, franču un vācu valodās Tallinnā un tamlīdzīgi apvainojumi.[7]

PSRS ultimāti Eiropas kara kontekstā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Francijas un Lielbritānijas sakāves vairs nepastāvēja briesmas par Rietumu militāro palīdzību un PSRS bija jānodrošinās pret iespēju, ka ar Savstarpējās palīdzības līgumiem neapmierinātās Baltijas valstis varētu izlemt pāriet Vācijas pusē.

Vēl 1940. gada 8. jūnijā tika noslēgts padomju-igauņu līgums par padomju karaspēka uzturēšanās administratīvo regulējumu, kas paredzēja, ka padomu karaspēka kustība notiks tikai iepriekš informējot igauņu militāros komandierus. Parakstītāji bija Igaunijas vēstnieks Augusts Reis un Ārlietu komisāra vietnieks Vladimirs Dekanozovs. Nekas netika minēts par iespējamo kontingenta palielināšanu vai kādām padomju pretenzijām. Iespējams, pat vēl šajā laikā nebija pieņemts gala lēmums par visu Baltijas valstu okupāciju. Taču PSRS neattīstīja dažādu pieeju Baltijas valstīm, visur tika izmantoti vienādi risinājumi.[8]

PSRS okupācijas iemesli 1940. gadā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • beidzās Ziemas karš ar Somiju un visu padomju militāro uzmanību atkal varēja pievērst Baltijas valstīm.
  • Baltijas okupācija bija saistīta ar Francijas sabrukumu, Rietumiem zaudējot iespējas ietekmēt notiekošo.
  • okupācija bija preventīva, lai novērstu Baltijas aliansi ar Vāciju, kā dažus mēnešus vēlāk notika ar Somiju un Rumāniju.

Versija par PSRS uzbrukumu Vācijai[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltijas okupācija uzlaboja PSRS stāvokli attiecībā pret Vāciju gadījumā, ja PSRS izlemtu pret to uzsākt karu. 1940. gada 25. maijā sāktais konflikts par Lietuvā "nolaupītajiem” padomju kareivjiem bija iegansts politiskām prasībām pret Lietuvu. Nekādas līdzīgas provokācijas netika veiktas pret Igauniju un Latviju. Tas liek domāt, ka tieši Lietuva ar savu Austrumprūsijas robežu bija galvenais okupācijas mērķis, lai nodrošinātu iespējas tiešai PSRS karadarbībai pret Vāciju.

Vēsturnieks Boriss Sokolovs izvirza teoriju, ka karaspēka sākotnējā ievešana tieši Lietuvā bija tikai pirmais solis pirms padomju iebrukuma Austrumprūsijā, kamēr viss vērmahts atradās Rietumu frontē (faktiski atkārtojot Pirmā pasaules kara Francijas un Krievijas alianses kara plānu), taču Francijas negaidīti ātrā militārā sagrāve lika plānu apturēt. Lai neizraisītu Hitlera aizdomas par nevajadzīgi lielā padomju karaspēka ievešanu pierobežā, visas Baltijas valstis nācās iekļaut PSRS sastāvā.[9]

Laikā no 4. – 7. jūnijam Ļeņingradas, Kaļiņinas un Baltkrievijas kara apgabalu karaspēks sāka koncentrēties pie Lietuvas, Latvijas un Igaunijas robežām it kā manevru veikšanai. Šīs kustības varētu būt nepieciešamas Baltijas valstu okupācijai (tiesa, padomju karaspēka apjoms vairākas reizes pārsniedza Baltijas valstu armiju kopskaitu, neskaitot jau valstīs esošās PSRS militārās bāzes) vai arī norādīja uz Staļina plānu jūnija sākumā dot triecienu Hitleram no aizmugures, kamēr Vērmahta galvenie spēki karoja tālu Rietumos.

Nepretošanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuvas valdības sēdē, kas notika 14 – 15. jūnija naktī Prezidenta Smetonas viedoklis par pretošanos PSRS netika atbalstīts un viņš bēga no valsts uz Vāciju. Ministri uzskatīja, ka bezcerīgās pretošanās cena būs pārāk augsta. Lietuvas politiskā elite domāja, ka Smetonas režīma sabrukums nebūt nenozīmēs valsts neatkarības beigas.[10]

Novērtējot šo periodu Baltijas vēsturē, jāņem vērā, ka Vācija sagrāva un okupēju Čehoslovākiju neskatoties uz Francijas un PSRS sniegtajām garantijām. Baltijas valstis neatkarību zaudēja nevis savas neveiksmīgas politikas, bet agresīvās Vācijas un PSRS politikas dēļ.

Molotovs par Baltijas okupāciju[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vincs Krēve-Mickevičs, PSRS okupācijas spēku izveidotās valdības vicepremjers, Ārlietu ministrs un vēlāk arī premjers, savās trimdā sarakstītājās atmiņās apraksta tikšanos ar Molotovu, kurā tas Baltijas okupāciju izskaidro PSRS starptautisko mērķu ietvarā.[11] Šī saruna sasaucas ar vēsturnieku teorijām par plānoto PSRS uzbrukumu Vācijai 1941. vai 1942. gadā.

Krēve-Mickevičs bija pieprasījis tikšanos ar Molotovu, lai sūdzētos par valstij uzspiesto pārmērīgo sovjetizāciju.

Jums skaidri jāskatās uz reālo situāciju un jāsaprot, ka nākotnē mazām valstīm būs jāpazūd. Jūsu Lietuvai kopā ar pārējam Baltijas valstīm, ieskaitot Somiju, būs jāpievienojas varenajai Padomju Savienības saimei. Tāpēc jums jau tagad jāsāk izglītot savus cilvēkus par padomju sistēmu, kas nākotnē valdīs visur, visā Eiropā, dažās vietās ātrāk, kā Baltijas valstīs, vēlāk arī citās. (…)

Tagad, vairāk nekā iepriekš, mēs esam stingri pārliecināti, ka mūsu dižais biedrs Ļeņins nekļūdījās, kad viņš mums teica, ka Otrais Pasaules karš mums palīdzēs iegūt varu visā Eiropā, līdzīgi kā Pirmais palīdzēja mums iegūt varu Krievijā.

Šodien mēs atbalstām Vāciju, bet tikai pietiekoši, lai to nesakautu pirms apspiestās un badā esošās karojošo valstu masas zaudē ticību un saceļas pret saviem vadoņiem. Tad Vācijas buržuāzija panāks izlīgumu ar savu ienaidnieku, Sabiedroto valstu buržuāziju, lai ar kopīgiem spēkiem apspiestu proletariāta sacelšanos. Bet tajā brīdī mēs nāksim tam palīgā, mēs nāksim ar svaigiem spēkiem, labi sagatavoti; es domāju, ka Rietumeiropas teritorijā, kaut kur Reinas tuvumā notiks pēdējā kauja starp proletariātu un deģenerēto buržuāziju, kas izlems Eiropas likteni uz visiem laikiem. Mēs esam pārliecināti, ka mēs, nevis buržuāzija, uzvarēs tajā kaujā.

Šī iemesla dēļ mēs nevaram šodien nopietni apsvērt jūsu piedāvājumu. Mēs nevaram pieļaut mūsu aizmugurē palikt mazai salai ar valdības veidu, kādam būs jāpazūd visā Eiropā.[12]

Baltijas salīdzinājums ar Somiju[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltijas valstu vadītāji uzskatīja, ka Somijas Ziemas karš ar PSRS bija kļūda, jo kara rezultātā Somijai nācās piekrist uz gandrīz tām pašām prasībām, ko PSRS izvirzīja pirms kara.

Iekšpolitika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nav zināms, ko Baltijas valstu iedzīvotāji domāja par līgumiem ar PSRS, bāzu izvietošanu un padošanos 1940. gada jūnijā. Politiskās partijas bija aizliegtas, opozīcija apspiesta, presē ieviesta cenzūra, dominēja tikai režīma viedoklis. Autoritāro režīmu politiskā un militārā elite īstenoja politiku, kas veda uz neatkarības zaudēšanu, pakti un ultimāti tika pieņemti dažu dienu vai stundu laikā bez publiskas apspriešanas pat režīmu kontrolētajos Lietuvas un Igaunijas parlamentos. Baltijas valstu autoritāro režīmu būtība pilnībā izpaudās nedemokrātiskajā veidā, kā tās risināja attiecības ar PSRS.

Tikmēr Somijā pastāvēja demokrātija un preses brīvība, darbojās politiskās partijas, un sabiedrība aktīvi pauda savu viedokli.

Militārā situācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī trīs Baltijas valstu maksimāli iespējamais mobilizēto skaits gandrīz divreiz pārsniedza Somijas iespējas, taču atšķirībā no Somijas, Baltijas valstīs aizsardzība bija tikai plānu līmenī. Nepastāvēja kopīgas militārās sadarbības, nebija izbūvētas aizsardzības līnijas. Netika veikta savlaicīga mobilizācija un iedzīvotāju evakuācija no pilsētām. Kaujas darbība uzreiz būtu noritējusi nevis pierobežas purvos un tukšos mežos, bet mazo valstu centrālajos rajonos.

Iespējamās alternatīvas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alternatīva katras valsts atsevišķām sarunām un klusai kapitulācijai būtu bijusi kopēja alianse un vēršanās pie palīdzības Tautu savienībā vai Rietumu sabiedrotajiem pēc politiskā un morālā atbalsta.

Kopīgi vai atsevišķi Baltijas valstis militāri būtu varējušas pretoties PSRS tikai pāris dienas. Taču svarīgāks būtu nevis pretošanās ilgums, bet pretestības fakts (atrast par citām). Uzvara bija neiespējama, taču pretošanās nozīmētu sakāvi ar godu. Okupācija ne vienmēr nozīmē valstiskuma zaudēšanu vai aneksiju. Vācija un PSRS kara laikā okupēja daudzas valstis, mainīja to politiskās sistēmas un robežas, bet tikai dažas no Eiropas valstīm tika iznīcinātas vai anektētas pilnībā (Čehoslovākija 1938-1945., Polija 1939-1945., Baltijas valstis 1940-1990.)

Nedz 1939. gada oktobrī, nedz 1940. gada jūnijā Rietumu sabiedrotajiem nebija iespēju atbalstīt Baltijas valstis, jo sarunas Maskavā notika ļoti ātri, slepeni un bez starptautiskām konsultācijām vai palīdzības pieprasīšanas. Neviena no Baltijas valstīm publiski nevērsās pēc palīdzības pie Rietumu sabiedrotajiem.[13]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]