Ilgonis Bērsons
| ||||||||||||||
Ilgonis Bērsons ir latviešu literatūrzinātnieks, kritiķis un dzejnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors. Visu mūžu nodarbojies ar latviešu literatūras mantojuma pētniecību, kārtošanu un aktualizēšanu.[1] Rakstnieku savienības biedrs kopš 1959. gada.[2]
Par mūža ieguldījumu latviešu literatūrā 2010. gadā I. Bērsons saņēma Latvijas literatūras gada balvu.[3]
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis Zentenes pagasta "Mežgrēzās” zemnieku Jāzepa un Natālijas Matildes (dzimusi Lipsts) ģimenē[1]. Viņu vecākiem bija 54 ha zemes un algoti strādnieki, puisis un meita no Polijas.[4]
"Es iemācījos lasīt patstāvīgi. Mamma vecākajam brālim mācīja lasīt vakaros pie plīts, izmantojot gaismu no oglēm, un es sēdēju blakām un klausījos. Un pēc tam pats ķēros klāt," - tā stāstīja Bērsons.[4]
Zēns mācījies Dursupes pamatskolā. Pēc tam līdz 1947. gadam – Zentenes pamatskolā. No 1947. gada līdz 1951. gadam mācījies Talsu vidusskolā.[1]
"Man par literatūru nebija īpašas intereses. Diezgan dīvaini, mums mājās nebija grāmatu. Tādās lauku saimniecībās grāmatas nemēdza būt. Nu, bija dziesmu grāmata un kalendārs. Tāpēc es apskaužu cilvēkus, kas dzimuši literātu ģimenēs, piemēram, Māri un Valtu Grēviņus. Un es meklēju, kur nu ko varēja dabūt. Atceros, kā man Talsos pirmo reizi parādījās iespēja nopirkt grāmatu. Tas bija notikums. Paprasīju mammai naudu, aizgāju uz grāmatu veikalu un nopirku Rūdolfa Blaumaņa lugu izlasi... Blaumanis ir klasiķis, un es nospriedu, ka man tā grāmata ir jāizlasa. Tad vēl bija Veresajevs, Puškina biogrāfija. Tad es uzzināju, ka ir iznākusi nopietna rakstu grāmata par Andreju Upīti."[4]
Ģimeni skārušas arī represijas – 1948. gadā tēvs tika apcietināts, bet 1949. gadā māte ar brāli Imantu tika izsūtīti uz Sibīriju[1], bet Ilgonis laimīgā kārtā palika Talsos.[5]
Viņa pirmais darbs bija rajona presē, Talsu MTS (mašīnu un traktoru stacijas) avīzē. «Redaktors tur bija ar nepilnu septiņu klašu izglītību, es biju vidusskolnieks, tā ka viss kārtībā.»[4]
Laikā no 1951. gada līdz 1956. gadam Ilgonis studējis Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātē[1]. «1950. gadā rektors Jurgens tieši esot iztīrījis augstskolu no kulaku bērniem. Bet es stājos nākamajā gadā, un mani pieņēma.»[4]
Pirmā publikācija dzejā - «Rīgā» LVU laikrakstā «Padomju Students» 1951. g. 3O. novembrī ar pseidonīmu Ilgonis Priednieks. Pirmā publikācija kritikā - recenzija par A. Gudaiša-Guzeviča darbu «Romāns par lietuviešu tautas cīņām» laikrakstā «Padomju Jaunatne» 1953. g. 6. martā.[2]
Studiju laikā viņu bija ievērojis Arvīds Grigulis, kurš uzskatīja, ka Bērsons pēc augstskolas varētu būt pasniedzējs. Tai brīdī gadījās tā, ka Pizāns, Cīņas redaktors, meklēja literāro līdzstrādnieku un palūdza Zigrīdai Deglavai no Padomju Jaunatnes, vai nevar kādu ieteikt. Viņa ieteica Bērsonu. Pizāns uzrakstīja Izglītības ministrijai, lai noņem Bērsonu no uzskaites aspirantūrā. Tā viņš, bezpartejisks jauneklis, budža dēls, tika pieņemts Cīņā.[4]
Līdz 1957. gadam bijis laikrakstā "Cīņā” līdzstrādnieks, Literatūras nodaļas vadītājs.[1]
1959. gadā iestājas Latvijas Padomju Rakstnieku savienībā.[2] Bijis Latvijas Kompartijas biedrs.[4]
No 1959. gada līdz 1960. gadam - žurnāla „Karogs” Kritikas un publicistikas nodaļas vadītājs. Pēc tam strādājis Latvijas Valsts izdevniecībā par vecāko redaktoru. Vēlāk ticis paaugstināts amatā, un no 1961. gada līdz 1965. gadam bijis galvenā redaktora vietnieks.
Laikā no 1966. gada līdz 1971. gadam strādājis Latvijas Padomju rakstnieku savienībā par valdes sekretāru.
No 1972. gada līdz 1977. gadam bijis Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūta zinātniskais līdzstrādnieks Literatūras vēstures nodaļā.
Laikā no 1977. gada līdz 1990. gadam bijis žurnāla "Karogs” galvenā redaktora vietnieks. Bijis arī laikraksta "Padomju Karogs” literārās lappuses "Avots” sastādītājs, laikraksta "Rakstnieka Vārds” galvenais redaktors, kā arī Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāja pirmais vietnieks.[1][2]
Ilgonis Bērsons dzīvo Rīgā, taču joprojām viņam ir ciešs kontakts ar novadu un novada literārajām norisēm. Viņš piedalās dzejas pasākumos un rajona dzejas dienās, Kurzemes dzejas dienās un ir klātesošs katrā ar novada literatūru un literātiem saistītos notikumos. Ilgus gadus viņš bijis Talsu rajona literātu konsultants, un viņa veidotā literārā lapaspuse „Avots” veidojusies par vienu no labākajām novadu literārajām lapaspusēm Latvijā.[5]
Darbi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Grāmatās "Latviešu padomju rakstnieki” (Liesma,1963) un "Padomju Latvijas rakstnieki” (Liesma,1976) Ilgonis Bērsons apkopojis latviešu rakstnieku biogrāfijas un literāro devumu.[1][4]
Nozīmīgs ir Ilgoņa Bērsona ieguldījums literatūrzinātnē – literārā mantojuma pētīšanā un popularizēšanā. Sastādījis un komentējis[1]:
J. Grota Kopotos rakstus, kā arī rakstnieka dzīves hroniku un bibliogrāfiju;
J. Jaunsudrabiņa Kopotos rakstus (kopā ar P. Bauģi);
Apsesdēla, Aspazijas, A. Bārdas, P. Bārdas, K. Freinberga, L. Laicena, Mākoņa, A. Vējāna, E. Vulfa un citu autoru darbu izlases;
Kārļa Skalbes, Aleksandra Grīna un Leonīda Breikša kopotus rakstus.
Sastādījis literāros almanahus "Varavīksne” daudzu gadu garumā un veicis daudz citus darbus saistībā ar literāro mantojumu, izpēti un saglabāšanu.[1]
Kritikā aplūkojis galvenokārt literārā procesa, īpaši prozas un literatūrkritikas attīstības jautājumus.[1]
Bērsons veidojis represēto rakstnieku un mākslinieku sarakstus, kārtojis Viktora Eglīša reabilitēšanu, publicējis vairākus tūkstošus ar literatūru, vēsturi un pētniecību saistītu rakstu.[4]
Grāmatas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- "Literārās pārdomas” (1965), [1]
- "Bagātība pati neatnāk”, [1]
- "Celšanās”, dzejas grāmata (1991).[1]
- "Savā nodabā, savā novadā” 1. daļa ( izdevusi biedrība "Aleksandra Pelēča lasītava” 2001. gadā) un 2. daļa (2002): dienasgrāmatas.[5]
- ''Labestība” (Talsi: "Aleksandra Pelēča lasītava”? 2006): dzeja un 89 autora veltījumi dzejā (viens – prozā) Latvijā zināmiem kultūras darbiniekiem, rakstniekiem un tuviem cilvēkiem.[5]
- “Segvārdi un segburti. Noslēpumi un meklējumi” divos sējumos (Mansards, 2014 un 2016).[4]
Apbalvojumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]2023: Viļa Plūdoņa vārda balva literatūrzinātnē par ilggadīgiem nopelniem latviešu literatūras pētniecībā.[6]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 1,11 1,12 1,13 «Personas:Ilgonis Bērsons / LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts». literatura.lv. Skatīts: 2023-01-22.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 «Latvijas radošo savienību padome». makslinieki.lv. Skatīts: 2023-01-22.
- ↑ «Literatūras gada balvas laureāti». nra.lv. Skatīts: 2023-01-22.
- ↑ 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 Svens Kuzmins, Uldis Tīrons. «Literatūras melnstrādnieks - Rīgas Laiks». www.rigaslaiks.lv (latviešu), 2018-11-01. Skatīts: 2023-12-16.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 Maija Laukmane. «Dižļaudis - Bērsons Ilgonis». dizlaudis.mozello.lv. Talsu Galvenā bibliotēka, 2021. Skatīts: 2023-12-16.
- ↑ «Ilgonis Bērsons 92 gadu vecumā turpina rakstīt grāmatas». ltv.lsm.lv (latviešu). 2023-03-31. Skatīts: 2023-12-16.