Aleksandrs Puškins (krievu: Александр Сергеевич Пушкин; 1799. gada 6. jūnijs — 1837. gada 10. februāris) bija krievudzejnieks, dramaturgs un prozaiķis, krievu literārās valodas reformators, vēsturiski kritisku sacerējumu autors. Puškins tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem krievu rakstniekiem[1] un dzejniekiem[2][3] Viņa teksti tiek uzskatīti par vieniem no nozīmīgākajiem krievu literatūras sacerējumu paraugiem, tāpat kā Dante AligjēriItālijā vai Johans Volfgangs fon GēteVācijā[4] Puškinu jau dzīves laikā sauca par ģēniju[5] un no 19. gadsimta 20. gadu otrās puses viņu sāka uzskatīt par "varenāko" krievu dzejnieku, un viņa personība ap sevi izveidoja kultu.
Puškins ir cēlies no plašas senas netitulēto aristokrātu dzimtas, kas pēc dzimtas hronikas leģendām ir cēlusies no "godīga vīra" Radšes, kurš bijis Aleksandra Ņevska laikabiedrs. Puškins bieži rakstīja par savu dzimtu gan dzejā, gan prozā. Savus senčus viņš uzskatīja par īstenās aristokrātiskās dzimtas paraugu, kas godprātīgi kalpoja tēvzemei. Vairākkārt savā dzejā rakstīja par savu vecvectēvu Abramu Gannibalu, afrikāņu izcelsmes Pētera I mācekli un kalpu, vēlāk — kara inženieri un ģenerāli.
Dzejnieka māte Nadežda (1775—1836) bija Gannibala mazmeita, savukārt tēvs Sergejs (1767—1848) bija amatierdzejnieks. Aleksandram bija māsa Olga (pēc laulībām Pavļiščeva, 1797—1868) un brālis Ļevs (1805—1852). Puškina tēvocis Vasilijs bija pazīstams dzejnieks.