Andrejs Upīts

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Andrejs Upītis
Andrejs Upītis
Personīgā informācija
Dzimis 1877. gada 4. decembrī
Skrīveri, Karogs: Krievijas Impērija Krievijas impērija
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1970. gada 17. novembrī (92 gadi)
Rīga, Karogs: Latvijas PSR Latvijas PSR
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Dzīves vieta Rīga
Tautība latvietis
Paraksts Andrejs Upīts signature.png
Literārā darbība
Nodarbošanās rakstnieks, literatūrzinātnieks
Valoda latviešu valoda
Slavenākie darbi Zaļā zeme

Andrejs Upīts (1877. gada 4. decembris — 1970. gada 17. novembris) bija latviešu rakstnieks, kritiķis un literatūrzinātnieks. Dzimis Skrīveros rentnieka ģimenē. Mācījies Skrīveru pagastskolā, pēc tam izglītojies pašmācības ceļā, galvenokārt apgūstot valodas — vācu, krievu, angļu, franču un itāļu. Strādājis par skolotāju, tulkotāju, bijis aktīvs sabiedriskais darbinieks.

Ap 1905. gadu pievērsies marksisma idejām. 1917. gadā ievēlēts Rīgas Strādnieku deputātu padomē 1917.—1918. gada ziemā vācu okupācijas vara A.Upīti apcietināja. 1919. gadā Andrejs Upīts bija Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas Izglītības komisariāta mākslas departamenta vadītājs. 1920. gadā, pēc atgriešanās Latvijā no Krievijas divas reizes arestēts, rakstniekam tika piespriests nāves sods, no kura viņu paglāba citi kultūras darbinieki[1]. Pēc atbrīvošanas dzīvojis Rīgā un Skrīveros, 1924.-1930. gadā darbojies žurnālā “Domas”. 1940. gadā pēc Latvijas okupācijas — LPSR Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs, žurnāla “Karogs” atbildīgais redaktors. Latvijas Valsts universitātes Latviešu literatūras katedras vadītājs (1944.-1948.) un profesors (1945.-1951.), Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta dibinātājs un tā direktors (1946.-1951.), Rakstnieku savienības priekšsēdētājs (1944.-1954.). 1945. gadā A.Upītim piešķirts filoloģijas zinātņu doktora grāds, 1943. gadā — LPSR Tautas rakstnieka goda nosaukums, 1946. gadā — LPSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķa nosaukums.

1972. gadā izveidots A. Upīša memoriālais muzejs Rīgā, Brīvības ielā 38 dz. 4 un muzejs Skrīveros, Daugavas ielā 58. Viņa vārdā nosaukta Andreja Upīša Skrīveru vidusskola. Rīgā Kronvalda parkā atrodas A.Upītim veltīts piemineklis (uzstādīts 1982. gadā). Tēlnieces L.Davidovas-Medenes veidotie krūšutēli ir uzstādīti Skrīveros pie vidusskolas un muzeja.

Literārā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

A.Upīša piemineklis Rīgā, blakus Kongresu namam.

Andrejs Upīts strādājis laikrakstā (1892) „Mājas viesis” ar pseidonīmu Arāju Andrejs publicēja pirmos rakstus „Parunas, Skrīveros uzrakstītas” (15 Nr.) un „Kā mūsu senči agrāk Vidzemē dzīvojuši” (20 Nr.) A. Upīts rakstījis romānus, stāstus, noveles, drāmas, traģēdijas, komēdijas, dzeju, satīru, publicistiku, literatūrkritiku. Skolās obligātās literatūras sarakstos ir iekļauts Andreja Upīša romāns bērniem Sūnu ciema zēni. Viens no daudzpusīgākajiem latviešu rakstniekiem. Viņa varoņiem piemīt izteiksmīgi raksturi, viņš izmantojis bagātu valodu.

Stāstos un novelēs, pirmajā romānā "Plūdi" (1903), krājumā „Mazas komēdijas”, attēloti tā laika sociālās dzīves procesi, bezzemnieku cīņa par zemi. Ciklā „Pārcilvēki” izteikta satīra par dekadenci. Upīša talanta attīstē liela nozīme 1905-07. gada revolūcijai, tur aizstāvēja progresu un demokrātiskas idejas. Aktuālām kapitālistiskās dzīves problēmām pievērsās darbā „Jauni avoti”, Zīda tīklā”, kas ievada „Robežnieku’’ romāna virkni. Noveļu krājumā „Nemiers” (1912) dominē pēcrevolucionāras noskaņas. Veidojis asus pret sabiedrību vērstus feļetonus dzejā, prozā, kas parakstīti ar pseidonīmu Tāravas Anniņa. Nozīmīga ir Upīša darbība literatūrkritikā, literatūras vēsturē, publicistikā. Tādos darbos kā „Rainis un viņa dzeja” jau vairāk visu skata no marksisma skatpunkta, vērsās pret negatīvām tendencēm literatūrā, aizstāvēja idejiskumu. Pirmā pasaules kara laikā sarakstījis romāns „Renegāti”, aktīvi piedalījies Februāra revolūcijā, vācu okupācijas laikā apcietināts. Jaunās sociālās mākslas pamatprincipi formulēti darbā „Proletāriskā māksla”, Latvijas brīvvalsts laikā apcietināts, cietumā arī nodarbojies ar rakstniecību („Vēja kauja”, „Robežnieku” cikla romāni) Kritiski (pēc padomju literatūrvēsturnieku domām) attēlojis dzīvi brīvvalstī, to saskata darbos „Skaidas atvarā”, „Aiz paradīzes vārtiem”, „Kailā dzīvība”, ir vēsturiskas traģēdijas „Mirabo”, „Žanna d`Arka” Nozīmīgas prozas grāmatas jaunatnei, kā „Sūnu ciema zēni”, „Ūdeņos” No literatūrkritikas darbiem jāmin „Poruka raksti jaunatnei”, „Jānis Jansons-Brauns”, darbojies arī žurnālā „Domas”

Pēc padomju varas atjaunošanas aktīvi pieslējās boļševiku partiju apmierinošas literatūras rakstīšanai, izdabājot tai, bija žurnāla „Karogs” atbildīgais redaktors, šai laikā publicēts pētījums „Romāna vēsture” (1941) Nozīmīga darbība Lielā Tēvijas kara laikā, kad dzīvojis Kstiņinā, netālu no Kirovas, tad top „Spartaks”, „Zaļā zeme” (PSRS Valsts prēm.), „Plaisa mākoņos” , tas sižetiski saistīts ar „Zaļo zemi”.

1946. gadā par romānu “Zaļā zeme” saņēmis PSRS Valsts prēmiju, 1957. gadā par darbu “Sociālistiskā reālisma jautājumi literatūrā” — LPSR Valsts prēmiju. Rakstnieka darbu publicēšana tikusi aizliegta divas reizes. Pirmo reizi pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā. Otrreiz padomju režīma gados, kad tika aizliegta lugas Ziedošais tuksnesis izrādīšana Dailes teātrī un cenzūra neļāva izdot darbu Literatūras vēsture.[2]

Kopumā jāsaka, ka Upīša daiļrade atstājusi spēcīgu iespaidu uz latviešu literatūras un revolucionārās kustības attīstību, sekmējusi sociālās kultūras rašanos, mākslinieciski pilnveidojusi sociālistiski reālistisko literatūru ar visām tās īpatnībām. Viņam iekārtoti memoriālie muzeji divās Upīša dzīves un darba vietās.

Nozīmīgākie darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romāni, epopejas:

  • "Pilsoņi" (1907)
  • "Jauni avoti" (1909)
  • "Sieviete" (1910)
  • "Zīda tīklā" (1912)
  • "Pēdējais latvietis" (1913)
  • "Zelts" (1914)
  • "Renegāti" (1915)
  • "Ziemeļa vējš" (1921)
  • "Perkona pievārtē" (1922)
  • "Pa varavīksnes tiltu" (1926)
  • "Zem naglota papēža" (1928)
  • "Jāņa Robežnieka pārnākšana" (1932)
  • "Jāņa Robežnieka nāve" (1933)
  • "Vecās ēnas" (1934)
  • "Smaidoša lapa" (1937)
  • "Pirmā nakts", tetraloģijas "Laikmetu griežos" 1. daļa (1937)
  • "Māsas Ģertrūdes noslēpums" (1939)
  • "Laikmetu griežos", tetraloģija (1940)
  • "Zaļā zeme" (1945)
  • "Plaisa mākoņos" (1951)

Noveļu krājumi:

  • "Mazas komēdijas" (1909)
  • "Mazas komēdijas II" (1910)
  • "Nemiers" (1912)
  • "Darba laikā" (1915)
  • "Atkusnī" (1919)
  • "Vēju kauja" (1920)
  • "Skaidas atvarā" (1921)
  • "Aiz paradīzes vārtiem" (1922)
  • "Metamorfozas" (1923)
  • "Kailā dzīvība" (1926)
  • "Stāsti par mācītājiem" (1930)
  • "Noveles" (1943)

Garstāsti:

  • "Pa Lauča pēdām" (1925)
  • "Sūnu ciema zēni" (1940)
  • "Vilnīša brauciens uz Austrumiem" (1945)

Lugas:

  • "Dzimumdienas rītā" (1905)
  • "Amazones" (1909)
  • "Pārcilvēki" (noveļu dramatizējums" (1909)
  • "Ragana" (1910)
  • "Balss un atbalss" (triloģijas 1. daļa) (1911)
  • "Viens un daudzie" (triloģijas 2. daļa) (1914)
  • "Nanniņa" (1915)
  • "Saule un tvaiks" (triloģijas 3. daļa) (1918)
  • "Salauzta sirds" (1921)
  • "Peldētāja Zuzanna" (1922)
  • "Laimes lācis" (1923)
  • "Privātīpašums" (1923)
  • "Atraitnes vīrs" (1925)
  • "Kaijas lidojums" (1925)
  • "Mirabo" (1926)
  • "Cēloņi un sekas" (noveles dramatizējums) (1927)
  • "Vesela miesa" (1928)
  • "1905" (1929)
  • "Apburtais loks" (1929)
  • "Žanna d'Arka" (1930)
  • "Šodien lillā!" (1930)
  • "Ziedošais tuksnesis" (1930)
  • "Stāsti par mācītājiem" (noveļu dramatizējums) (1932)
  • "Ziņģu Ješkas uzvara" (1933)
  • "Spartaks" (1943)
  • "Dziesmotā jūgā" (1946)
  • "Spuldzes maisā" (1948)
  • "Zaļā zeme" (romāna dramatizējums) (1948)

Dzeja:

  • Mazas drāmas (1911)
  • Fabulas bez morāles (1924)

Andreja Upīša prēmija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1977. gadā, A. Upīša simtgadē, tika nodibināta viņa prēmija literatūrā. To pasniedza Skrīveru izmēģinājuma saimniecība, piešķirot 4000 rubļu naudas prēmiju. Šo apbalvojumu 1977. gadā saņem Māris Čaklais, starp tās vēlākajiem laureātiem ir rakstnieki Alberts Bels (1977), Māra Zālīte (1985), Vizma Belševica, Knuts Skujenieks (1986), Pauls Putniņš (1977) un Lilija Dzene.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Zirnis E. Cenzēts mūža garumā. Diena, 6.12.2007.
  2. Zirnis E. Cenzēts mūža garumā. Diena, 6.12.2007
  3. Upīša muzejs aicina uz dzejniekam Mārim Čaklajam veltītu literāro vakaru. http://www.satori.lv/raksts/12755

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Paliekošais un zūdošais Andreja Upīša darbos. Sast. Kalniņa I. - Pētergailis: Rīga, 2004. ISBN 9984-33-089-3
  • Latvijas padomju enciklopēdija 10.-1. sēj: Rīga, Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1987

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]