Internā medicīna

Internā medicīna ir medicīnas nozare, kas ārstē iekšķīgās slimības. Tā balstās uz simptomu un sindromu "iekšējo" vai patoloģisko cēloņu precīzu diagnostiku, vadoties no pacienta sūdzībām, slimības anamnēzes, kā arī manuāliem un instrumentāliem (funkcionāliem un radioloģiskiem) izmeklējumiem. Internās medicīnas speciālistus sauc par internistiem.

Vēsture

Internās medicīnas (vācu: Innere Medizin, angļu: Internal medicine) jēdziens radās 19. gadsimtā, lai apzīmētu to medicīnas daļu, kas attiecās uz iekšējo orgānu un sistēmu izmeklēšanu un to slimību profilaksi un ārstēšanu. Internās medicīnas principi atrodami jau Senās Ķīnas un Senās Indijas medicīnas (Ājurvēdas) traktātos, kā arī Hipokrata un Avicennas darbos. Padomju Savienībā iekšķīgo slimību diagnostiku ārstēšanu un profilaksi dēvēja par terapiju.

Nozares

21. gadsimtā internās medicīnas ietvaros diferencējās šādas medicīnas nozares:

• endokrinoloģija (endokrīnās sistēmas un hormonu regulācijas traucējumu ārstēšana)
• gastroenteroloģija (gremošanas orgānu sistēmas slimību ārstēšana)
  • hepatoloģija (aknu slimību ārstēšana)
• geriatrija (vecu cilvēku ārstēšana)
• hematoloģija (asinsrades orgānu slimību ārstēšana)
• infektoloģija (infekcijas slimību ārstēšana)
• imunoloģija (imūnās sistēmas slimību ārstēšana)
• kardioloģija (sirds slimību ārstēšana)
• nefroloģija (nieru slimību ārstēšana)
• pneimonoloģija (elpošanas orgānu sistēmas slimību ārstēšana)
• reimatoloģija (balsta un kustību orgānu sistēmas un saistaudu sistēmas slimību ārstēšana)