Irānas britu-padomju okupācija
Irānas britu-padomju okupācija, Lielbritānijas un PSRS īstenota militāra operācija 1941. gada augusta beigās, kas noveda pie Irānas okupācijas līdz 1946. gadam. Irāna bija pasludinājusi savu neitralitāti Otrajā pasaules karā, turpinot sadarbību ar nacistisko Vāciju, kuras tehniskie eksperti strādāja valstī. Oficiālais iebrukuma iemesls bija "neapmierinoša atbilde" uz Lielbritānijas un PSRS iesniegto ultimātu par visu vāciešu izraidīšanas no valsts. Līdz ar 1941. gada maijā Lielbritānijas veikto Irākas okupāciju, Irānas okupācija nodrošināja Persijas līča un Tuvo Austrumu reģiona naftas krājumus, kā arī pavēra sauszemes koridoru ASV bruņojuma piegādēm PSRS. No 17,5 miljoniem tonnu dažādu karamateriālu, ko ASV piegādāja PSRS, gandrīz 5 miljonus tonnu piegādāja pa "Persijas koridoru".
Situācija pirms iebrukuma
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lai arī Irānā pastāvēja konstitūcija un vēlēts parlaments, Rezā šahs Pehlevī valstī bija izveidojis militāru diktatūru, kontrolējot parlamenta vēlēšanas un visu politisko dzīvi. Zemnieki un strādnieki bija spiesti strādāt šaham piederošajos īpašumos par niecīgām algām. Valsts graudus iepirka par pazeminātām cenām, tos pārdodot ārzemēs ar peļņu, kamēr iedzīvotāji dzīvoja pusbadā. 1939. gada Molotova-Ribentropa pakts izraisīja satraukumu Irānā, kas uzskatīja, ka ir nodota PSRS ietekmei. PSRS 1939. gada septembrī, pēc vairāku gadu pārtraukuma, nosūtīja vēstnieku un militāro atašeju uz Irānu, tā signalizējot aktīvāku politisko interesi.[1]
Rezā šahs politiski sāka tuvoties Lielbritānijai, no amatiem atlaižot dažus Vācijai simpatizējošus ministrus, viņu vietā ieceļot britu atbalstītājus. Visiem padomju un vācu pilsoņiem lika atstāt Hūzestānas provinci, kur atradās britu naftas pārstrādes rūpnīcas. Irāna arī izrādīja interesi par kara lidmašīnu iegādi no ASV. Tikmēr Vācija uz Irānu nosūtīja jaunu vēstnieku, kas bija aktīvs nacists, vienlaikus atsakoties pieņemt Irānas vēstnieku Berlīnē, uzskatot viņu par pārāk draudzīgu britiem.
PSRS drīz sāka pieprasīt tiesības izmantot Irānas lidlaukus, un atzīt savu ietekmi Irānas Azerbaidžānas un Gīlānas provincēs. 1940. gada 25. martā Irāna un PSRS noslēdza tirdzniecības un navigācijas līgumu, kas atļāva padomju tirdzniecības misiju izveidošanu valstī.
Līdz ar straujo Vācijas uzvaru pār Franciju, 1940. gadā šahs atkal no amatiem atlaida britu atbalstītājus, cenšoties iegūt Vācijas labvēlību. 1941. gada pavasarī Irākas armija gāza britu atbalstīto valdību, par premjeru ieceļot Vācijas atbalstītāju. Lielbritānija reaģēja, nosūtot Britu Indijas armiju uz Basru un maijā sāka Irākas iekarošanu, ko pabeidza mēneša laikā.
Mēnesi pēc Vācijas sāktā uzbrukuma PSRS, Lielbritānijas un PSRS vēstnieki 1941. gada 19. jūlijā iesniedza notu, protestējot pret lielo vāciešu skaitu Irānā un pieprasīja viņu izraidīšanu. Rietumu prese ziņoja, ka Irānā esot 5-10 tūkstoši vāciešu, kamēr irāņi apgalvoja, ko to ir tikai 700. 16. augustā abu valstu vēstnieki iesniedza ultimātu, pieprasot tūlītēju vāciešu izraidīšanu. Šahs vilcinājās ar rīcību. Vācijas karaspēks jau atradās Melnās jūras piekrastē, netālu no Kaukāza un varbūt drīz būtu Irānas robežu tuvumā. 19. augustā tika sniegta mutiska atbilde, kurai 21. augustā sekoja rakstiska atbilde, kurā Irāna noraidīja ultimātu, pamatojoties uz savu neitralitāti karā. 25. augusta 4 no rīta abu valstu vēstnieki ieradās Irānas premjerministra rezidencē, paziņojot par iebrukuma sākumu. Iebrukumu pamatoja ar 1921. gada Irānas-Padomju Krievijas līgumu, ar kuru Irāna bija atbrīvojusies no boļševiku ietekmes, taču atstājusi Krievijai tiesības iebrukt Irānā, ja to apdraudētu kāda ārvalsts.
Iebrukuma gaita
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]PSRS ar trīs armijām un gandrīz 1000 T-26 tankiem iebruka no Kaukāza un Centrālāzijas, un trīs dienās okupēja Tebrīzu, Reštu un Mešhedu, sasniedzot Kazvīnu, kur apturēja uzbrukumu. Lielbritānijas karaspēks, galvenokārt Britu Indijas kareivji, iebruka no Irākas Basras un Hanikinas, kamēr britu un austrāliešu flotes spēki izsēdās Benderšahpuras ostā Persijas līča piekrastē. Briti trīs dienu laikā ieņēma Ābadānas naftas pārstrādes rūpnīcas un Horemšahru (Khorramshahr).
28. augustā šahs pavēlēja Irānas armijai pārtraukt pretestību. 31. augustā abas iebrūkošās armijas satikās Kazvīnā. Tā kā okupācijas armijas turpināja kara operācijas arī pēc 28. augusta, valsts iedzīvotāju vidū sākās panika. 30. augustā Teherānā ieviesa karastāvokli. Militārā kampaņa beidzās 17. septembrī, kad britu un padomju karaspēks iegāja #REDIRECT Teherānā. Tā bija pirmā reize kopš 1806. gada, kad Teherānā bija iegājis svešinieku karaspēks.
Jaunais šahs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmajās septembra dienās šaha tronis šķita drošs, taču 15. septembra vakarā briti paziņoja, ka viņa vienīgā izeja ir atkāpties. 16. septembrī Rezā šahs atteicās no troņa un pārcēlās uz Isfahānu, kamēr tronī kāpa viņa dēls Mohammads Rezā Pehlevī, kurš zvērēja uzticību 1906. gada konstitūcijai. Sabrūkot vecā šaha autoritārajam režīmam, līdz pat 1953. gadam Mohammads Rezā valdīja kā vājš konstitucionālais monarhs. 17. septembrī britu un padomju armijas iegāja Teherānā, lai nodrošinātu kārtību, un palika galvaspilsētā līdz 17. oktobrim. Rezā šahs uz britu kuģa 28. septembrī pameta valsti. Drīz atklājās, ka ārzemju bankās viņš ir nobēdzinājis ap 500 miljoniem USD, kas 2012. gada dolāros būtu vairāk nekā 20 miljardi USD.[1]
Jaunais šahs bija jauns, sava nepopulārā tēva dēls un pilnībā atkarīgs no okupācijas spēku atbalsta. 1941. gada 23. septembrī darbu sāka jauna valdība, kas 26. septembrī palielināja kviešu iepirkuma cenu no 650 riāliem uz 1200 riāliem. Britu ietekmē valdība īstenoja reformu programmu. 25. septembrī valsts iekšienē ieviesa pārvietošanās brīvību. Apsīka slepenpolicijas vajāšanas, atbrīvoja politieslodzītos, beidzās preses cenzūra, sāka iznākt jauni laikraksti un veidoties jaunas partijas. Konservatīvās sievietes atsāka nēsāt čadoru un atjaunojās šiītu garīdzniecības aktivitātes.[1]
1942. gada 29. janvārī Irāna noslēdza alianses līgumu ar Lielbritāniju un PSRS, ar kuru abas lielvalstis apņēmās Irānu aizsargāt no ārējas agresijas un solīja valsti pamest 6 mēnešu laikā pēc kara beigām. Britu un padomju karaspēkam piešķīra neierobežotas tiesības lietot un apsargāt visu valsts transporta un komunikāciju tīklu. 1943. gada Teherānas konference apstiprināja, ka Irāna paliks neatkarīga valsts.
Staļinisko teroru izdzīvojušie poļu karabēgļi no PSRS tika pārvietoti uz Irānu. Tā kā gandrīz visu Irānas transporta kapacitāti aizņēma bruņojuma piegādes, Irāna nespēja importēt nepieciešamo pārtikas daudzumu. Okupācijas laikā Irāna pārdzīvoju badu un tīfa epidēmiju, kurā mira vairāki miljoni irāņu (1944. gadā valstī bija 12 miljoni iedzīvotāju).
-
Rezā šahs -
Britu kavalēristi un padomju tankisti, 1941 -
Britu kareivji apsargā naftas rūpnīcu -
Padomju tanks Tebrizā, 1941 -
Padomju karaspēks Irānā, 1941 -
ASV transporta konvojs, 1943 -
Staļins, šahs un Molotovs, 1943 -
Šahs un Čērčils, 1943 -
Poļu bēgļu nometne Irānā
Irānas krīze
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Karam beidzoties, PSRS vilcinājās izvest karaspēku no Irānas. 1945. gada 16. novembrī padomju okupētajā Tebrīzā azerbaidžāņu komunisti sāka sagrābt valdības ēkas, izveidojot Azerbaidžānas Autonomo Republiku. Padomju armija liedza valdības spēkiem ieiet reģionā, lai apspiestu dumpi. 1945. gada 15. decembrī kurdi pasludināja Mahabadas Republikas izveidošanu. Ņemot vērā tradicionālo PSRS taktiku, šīs republikas visticamāk drīz iekļautu PSRS sastāvā vai arī padarītu par pilnībā kontrolētām valstīm.
1946. gada 1. janvārī pēdējie amerikāņu, bet martā pēdējie britu kareivji pameta Irānu. 18. februārī Irānas premjerministrs apmeklēja PSRS, taču nepanāca situācijas atrisināšanu. Irāna izvirzīja padomju agresijas jautājumu ANO Drošības padomē. 24. martā padomju vēstnieks informēja premjerministru, ka sākas padomju armijas izvešana, kuru pabeigs sešās nedēļās.
Irānas karaspēks iegāja bijušajā padomju ietekmes zonā 1946. gada decembrī. Kurdu republikas vadītāju arestēja, tiesāja un sodīja ar nāvi, kamēr azerbaidžāņu republikas vadītājs bēga uz PSRS, kur mira inscinētā autoavārijā gadu vēlāk.