Neitralitāte (vācu: Neutralität) ir termins, ar ko starptautiskājās tiesībās apzīmē nepiedalīšanos karā, bet miera laikā tas nozīmē atteikšanās un nepiedalīšanās militāri politiskos blokos, kā arī militāro arsenālu un budžeta izdevumu samazināšana.
1815. gads — Vīnes kongresāKrievijas Impērija un citas Eiropas lielvalstis vienojās atzīt un garantēt Šveices "mūžīgo neitralitāti" un tās teritorijas neaizskaramību. Šis lēmums tika nostiprināts starptautiskajās tiesībās, tajā pašā gadā Parīzē parakstot attiecīgu aktu.
1868. gads — pēc Vācijas Savienības sabrukuma Lihtenšteina izformēja savu armiju 80 vīru sastāvā un pasludina pastāvīgu neitralitāti, kas turpinās līdz pat šai dienai.
1918. gads — Islandes valdība pasludina valsts neitralitāti.
1937. gads — tiek pieņemta Īrijas Konstitūcija, kurā ir iekļauts noteikums, ka "karš netiek izsludināts un valsts nedrīkst iesaistīties karā bez Pārstāvju palātas piekrišanas". Saskaņā ar valsts konstitūciju tikai "iebrukuma gadījumā tās teritorijā valdība var veikt pasākumus, ko tā uzskata par nepieciešamiem tās aizsardzībai".
1977. gads — 7. septembrī tiek noslēgts "Līgums par pastāvīgu neitralitāti un Panamas kanāla darbību". Panama ir arī Nepievienošanās kustības dalībniece.
1981. gads — 14. maijā Maltas Republikas valdība apstiprina Deklarāciju par Maltas neitralitāti, kurā noteikts, ka Malta ir neitrāla valsts un atsakās piedalīties jebkādos militāros blokos.
1995. gads — Turkmenistāna pasludina pastāvīgu neitralitāti.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Neitralitāte.