Teherānas konference

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Rūzvelta sākotnējais priekšlikums Lielvācijas sadalīšanai

Teherānas konference notika laikā no 1943. gada 28. novembra līdz 1. decembrim Teherānā, Otrā pasaules kara Sabiedroto valstu okupētajā Irānā. Konferences dalībvalstis bija Padomju Savienība, Amerikas Savienotās Valstis un Apvienotā Karaliste, kuras pārstāvēja attiecīgo valstu vadītāji: Apvienotās Karalistes premjerministrs Vinstons Čērčils, ASV prezidents Franklins Rūzvelts un PSRS VK(b)P pirmais sekretārs Josifs Staļins. Šī bija pirmā no trim Otrā pasaules kara konferencēm, kurās tikās "lielais trijnieks", 1944. gada februārī notika Jaltas konference, bet 1945. gada jūlijā — Potsdamas konference.

Galvenais apspriežamais jautājums bija plānojamā karadarbība 1944. gadā un pēckara robežas Eiropā.

Baltijas valstu jautājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltijas valstu okupācijas jautājumā Rūzvelts esot izteicies, ka ASV sabiedriskajai domai ir svarīgas referenduma un pašnoteikšanās tēmas. Viņš domājot, ka pasaule gribētu redzēt iedzīvotāju gribas izpausmi, varbūt ne uzreiz pēc padomju reokupācijas, un viņš pats esot pārliecināts, ka cilvēki nobalsošot par pievienošanos Padomju Savienībai. Tomēr Staļins atbildējis, ka nebija nekādas klaigāšanas par pasaules viedokli, kad cars nedeva Baltijas provincēm autonomiju.[1][2]

No 1943. gada 1. decembra sarunu pieraksta redzams, ka ASV prezidents Franklins Rūzvelts ierosināja veikt plebiscītu, lai noskaidrotu Baltijas valstu tautu gribu par pievienošanos PSRS. Lai arī Staļins piekrita šādu vēlēšanu rīkošanai nenoteiktā nākotnē,[3] tomēr Aukstā kara apstākļos līdz pat 1991. gada 3. marta aptaujai šāda veida referendums netika izdarīts.

Vienošanās par pēckara robežām[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Vācija pēc kara sadalāma vairākās valstīs
  • Polijas austrumu robeža nospraužama pa Kerzona līniju, bet rietumu robeža gar Oderas upi[4]
  • Belostokas apgabals atdodams Polijai, bet PSRS kompensācijā iegūst Austrumprūsijas daļu
  • Rietumu sabiedrotie uzstāj uz Somijas neatkarību
  • Par Baltijas valstu pievienošanu PSRS rīkojams plebiscīts (tautas nobalsošana) nenoteiktā nākotnē, bet ne starptautiskā kontrolē
  • Atjaunojama Irānas neatkarība
  • Josips Brozs Tito atzīstams kā patstāvīgs sabiedrotais Dienvidslāvijas teritorijā

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. "Stalin ... stated that there was no outcry of world opinion when the Tsar had not granted the Baltic provinces autonomy." citāts no United States Department of State, Foreign Relations of the United States: Diplomatic Papers, The Conferences at Cairo and Teheran, 1943. Washington: Government Printing Office, 1961), p. 595.
  2. R. Schnorf. THE BALTIC STATES IN U. S.-SOVIET RELATIONS. The Years of Doubt, 1943-1946 Lituanus, Volume 12, No.4 — Winter 1966
  3. ЗАПИСЬ БЕСЕДЫ ПРЕДСЕДАТЕЛЯ СОВЕТА НАРОДНЫХ КОМИССАРОВ СССР СТАЛИНА С ПРЕЗИДЕНТОМ США РУЗВЕЛЬТОМ 1 декабря 1943 г. Сталин: Что касается волеизъявления народов Литвы, Латвии и Эстонии, то у нас будет немало случаев дать народам этих республик возможность выразить свою волю. [..] Это, конечно, не означает, что плебисцит в этих республиках должен проходить под какой-либо формой международного контроля. (krieviski)
  4. Manfred Goertemaker: Die Potsdamer Konferenz 1945. In: Stiftung Preußische Schlösser und Gärten Berlin-Brandenburg (Hrsg.) Schloss Cecilienhof und die Potsdamer Konferenz 1945. Unveränderter Nachdruck 2001, Berlin 1995, ISBN 3-931054-02-0, S. 61.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]