Jānis Žāklis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Viena no Pētera Pjatkova (Piaktow) fotogrāfijām, ko uzskata par Jāņa Žākļa portretu.

Jānis Žāklis jeb Žākle (vecajā ortogrāfijā Schahkle), segvārds Mērnieks (dzimis 1883. gada 19. jūlijā, miršanas datums nav zināms), bija latviešu sociāldemokrāts un profesionāls revolucionārs. Latvijas Sociāldemokrātijas (LSD) Centrālkomitejas kaujas organizācijas centra loceklis un Rīgas sociāldemokrātisko organizāciju Federatīvās komitejas kaujas organizācijas vadītājs (1905-1906).

Uzskata, ka viņš ar segvārdu Pēteris Pjatkovs jeb Pēteris Krāsotājs bijis iesaistīts vairāku policistu nogalināšanā Londonā, kas beidzās ar leģendāro Sidnejstrītas aplenkuma operāciju.[1]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1883. gada 19. jūlijā Talsu apriņķa "Kauņu" (vācu: Kounen) mājās zemnieka Jāņa Žākļa un viņa sievas Margaritas sešu bērnu ģimenē. Viņa ģimenē bija arī brālis Kārlis un četras māsas Anna, Marija, Katrīna un Milda. Arī viņa brālēns Fricis Svars (segvārdi Svarelis, Fricelis, Bobrikovs, Karpovičs, Buldogs, Dumnieks), bija revolucionārs un anarhists.

1905. gada revolūcijas laikā viņš 22 gadu vecumā kļuva par nemiernieku vadītāju Tukumā un piedalījās daudzās tā dēvētajās baznīcu demonstrācijās. Vēlāk viņu ievēlēja par Latvijas Sociāldemokrātijas (LSD) Centrālkomitejas kaujas organizācijas centra locekli un Rīgas sociāldemokrātisko organizāciju Federatīvās komitejas kaujas organizācijas vadītāju. Rīgas Federatīvajā komitejā ietilpa latviešu sociāldemokrātu vadība un Vispārējās ebreju strādnieku savienības Lietuvā, Polijā un Krievijā jeb "Bunda" locekļi. Žāklis plānoja 52 kaujinieku uzbrukumu Rīgas Centrālcietumam 1905. gadā naktī no 19. uz 20. septembri un uzbrukumu uzbrukumā Rīgas Policijas pārvaldei 1906. gada janvārī. Pēc tam Žāklis devās uz Somiju, kur kopā ar Ģedertu Eliasu un vairākiem citiem revolucionāriem aplaupīja Krievijas Valsts bankas Helsinku nodaļu un ieguva apmēram 150 tūkstošus rubļu. Iegūtā nauda tika izmantota revolucionārās darbības nodrošināšanai. Pēc revolūcijas sakāves Jānis Žāklis 1906.gadā kļuva par latviešu anarhistisko komunistu grupas "Pats - vārds un darbs!" vadoni. Pēc tam, kad 1906.gada augustā divi grupas dalībnieki Kārlis Ķeida–Krievs (Krieviņš) un Anna Caune konspiratīvajā dzīvoklī Stabu ielā 65–27 tika ielenkti un nogalināti, Žāklis, Svars, Hartmanis un citi kaujinieki bēga uz ārzemēm.[2] 1907. gadā Krievijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas 5. Londonas kongresā tika pieņemts lēmums pārtraukt kaujinieku darbību. Pie Latvijas sociāldemokrātijas piederīgie kaujinieki, ievērojot šo lēmumu, arī pārtrauca savu darbību, tomēr daļa turpināja kaujas operācijas kā anarhisti komunisti. Latviešu anarhisti izdeva arī virkni periodisku izdevumu. Līdz šim ir apzināti sekojošie: "Brīvība" (1908-1913 – sākotnēji iespiesta Ņujorkā, 1909. gadā – Parīzē, pēc tam atkal Ņujorkā), "Melnais Karogs" (1911-1914 – iespiests pamīšus Ņujorkā un Parīzē), "Melnie Smiekli" (1907 Rīgā), "Naids" (1908 – rediģēts Mančesterā, Anglijā, iespiests Parīzē).

Par viņa tālākajām gaitām nav precīzas informācijas, bet zināms, ka franču policija kādā nelegālo imigrantu apcietināšanas akcijā aizturēja un nopratināja kādu Pjotru Pjatkovu (angļu policijas versijā Peter Piaktow), kas stāstīja, ka dzimis 1883. gada 20. jūnijā "Krievijas Kurzemes provinces Pleskavas pilsētā" Ivana un Marijas Antonovu ģimenē. Viņš Marseļā ieradies 1908. gada 16. aprīlī un stāstīja, ka viņa tēvs esot nesen miris, bet māte un māsas vēl joprojām dzīvo Kurzemē savā zemnieku sētā pie Talsiem. Viņš esot daudz ceļojis pa Eiropu, studējis ķīmiju Šveicē. Pēc tēva nāves viņa tēvocis piedāvājis maksāt ikmēneša pabalstu, ja Pēteris dotos studēt uz Parīzi, bet viņš esot to noraidījis un piepelnījies ar māju krāsošanu. Pēc franču policijas ziņām viņš bija smēķētājs, kāršu spēlētājs un veģetārietis. Pēc atbrīvošanas Pēteris Pjatkovs devās uz Parīzi, kur uzturējās no 1909. gada 10. decembra līdz 1910. gada oktobrim, pēc tam izbraucis uz Londonu. [3]

Pēc viņa ierašanās Londonā vietējā anarhistu grupa nolēma Ziemassvētku dāvanu pirkšanas laikā 1910. gada 16. decembrī aplaupīt juvelierveikalu Londonas Sitijā. Uzbrukuma laikā laupītāji nošāva trīs neapbruņotus policistus un vairākus ievainoja. Vēlākajā izmeklēšanā britu policija atrada pierādījumus, ka šie anarhisti piederējuši latviešu anarhistisko komunistu grupai Liesma, kuras vadonis jeb "virsaitis", kā bija rakstīts 1933. gadā Maskavā izdotajā 1905. gada Revolucionārās cīņās kritušo piemiņas grāmatas 1. sējumā, bija Jānis Žāklis jeb Žākle. Tika atrasti arī Ņujorkā laikā no 1908. līdz 1913.gadam tika izdotā anarhistu žurnāla "Brīvība" un tikko Parīzē izdot sāktā žurnāla "Melnais Karogs" eksemplārus, kurus visticamāk bija atvedis Pēteris Pjatkovs (Žāklis).

Lai efektīvi izbeigtu anarhistu grupu uzbrukumus, britu policija un armija tālaika Iekšlietu ministra Vinstona Čerčila valdībā veica plašu kaujas operāciju, kas vēsturē pazīstama kā Sidnejstrītas aplenkums, kas beidzās ar kaujinieku ieņemtās mājas nodedzināšanu un divu anarhistu nogalināšanu. Par grupas vadoņa Žākļa, kuram ar pāris citiem anarhistiem izdevās aizbēgt, tālāko likteni ir pretrunīgas ziņas. Visticamāk, ka viņš aizbēdzis uz Austrāliju. 1932. gada izdotajā apcerē Thoughts and Adventure. Amid these Storms par Pēteri Krāsotāju rakstīja sekojošo: He was one of those wild beasts, who in later years, amid the convulsions of the Great War, were to devour and ravage the Russian State and people ("Viņš bija viens to tiem mežonīgiem nezvēriem, kuri vēlāk Lielā Kara konvulsijās aprija un izvaroja Krievijas valsti un tās ļaudis"), acīmredzami domādams Jēkabu Petersu.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Peter the Painter (Janis Zhaklis) and the Siege of Sidney Street by Pauls Bankovskis and Phil Ruff
  2. Pauls Bankovskis. Melnais Pēteris , Diena, 2003. gada 11. oktobrī
  3. [Tom Vague. Anarchy in the UK 1910/11. The Houndsditch Murders and the Siege of Sydney Street. 100th Anniversary Peter the Painter Cell Tribute.] Vague Publishing, 2010 (angliski)
  4. Jānis Krēsliņš. Latviešu anarhisti Londonā pirms 100 gadiem. Jaunā Gaita nr. 264. pavasaris 2011