Padomju Savienības Komunistiskā partija

Padomju Savienības Komunistiskā partija (PSKP)
Padomju Savienības Komunistiskā partija (PSKP); krievu: Коммунистическая партия Советского Союза (КПСС)
Dibinātājs	Vladimirs Ļeņins ; (krievu: Владимир Ильич Ленин)
Dibināta	1912. gada 1. janvārī
Likvidēta	1991. gada 29. augustā
Pirms	KSDSP, ; KSDS(b)P, ; KK(b)P, ; VK(b)P
Laikraksts	Pravda (krievu: «Пра́вда»)
Jaunatnes spārns	Komjaunatne (VĻKJS),; krievu: Всесоюзный ленинский коммунистический союз молодёжи — ВЛКСМ
Ideoloģija	komunisms; marksisms-ļeņinisms; staļinisms (1922—1953)
Politiskā pozīcija	kreisa
Oficiālās krāsas	sarkana
	Latvijas Komunistiskā partija

Padomju Savienības Komunistiskā partija jeb PSKP (krievu: Коммунистическая партия Советского Союза; КПСС) bija valdošā un vienīgā politiskā partija PSRS. PSKP jaunatnes organizācija bija komjaunatne.

Oficiālie nosaukumi

1898—1917 — Krievijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija — KSDSP
1917—1918 — Krievijas Sociāldemokrātiskā strādnieku (boļševiku) partija — KSDS(b)P
1918—1925 — Krievijas Komunistiskā (boļševiku) partija — KK(b)P
1925—1952 — Vissavienības Komunististiskā (boļševiku) partija — VK(b)P
1952—1991 — Padomju Savienības Komunistiskā partija — PSKP

Partijas struktūra

Partijas oficiālais valdošais orgāns bija partijas kongresi, kas notika ik pēc 1—5 gadiem, izņemot pārtraukumu no 1939. līdz 1952. gadam. Partijas kongresā ievēlēja Centrālo komiteju, kura pārvaldīja partiju kongresu starplaikos. Centrālā komiteja ievēlēja Politbiroju, kas faktiski bija partijas valdošais orgāns. Kopš Staļina nākšanas pie varas par vadošo amatu partijā kļuva ģenerālsekretārs, taču Ņikita Hruščovs šo amatu nekad neieņēma.

Vēsture

1898. gadā tika dibināta Krievijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (KSDSP). 1912. gadā no tās atdalījās boļševiku frakcija, kas nodibināja atsevišķu partiju, ko var uzskatīt par PSKP dibināšanas gadu. 1917. gadā boļševiku partija sarīkoja Oktobra revolūciju, kurā Krievijā tika izveidota totalitāra valsts, kurā kopš 1920. gadu vidus, kad tika aizliegtas citas partijas, komunistiskā partija kļuva par vienīgo partiju valstī.

Ļeņina nāve 1924. gadā pavēra ceļu Josifa Staļina varas nostiprināšanai. Staļina laikā PadomjuSavienībā īstenoja masveida represijas un teroru. 1925. gadā tā tika pārdēvēta par Vissavienības Komunististisko (boļševiku) partiju.

Kopš 1940. gada PSKP struktūrā iekļāvās Latvijas Komunistiskā partija. 1940. gada jūnijā, pēc padomju karaspēka ienākšanas Latvijā, LKP ieguva monopolvaru, izslēdzot visas citas politiskās partijas un organizācijas. Tā piedalījās padomju valdības izveidē, administratīvo struktūru reorganizācijā un ekonomikas nacionalizācijā. LKP aktīvi īstenoja kolektivizāciju lauksaimniecībā, rūpniecības nacionalizāciju un valsts kontroli pār izglītību un medijiem, kā arī veica politiskos arestus un represijas pret “pretpadomju elementiem”. LKP darbība bija cieši koordinēta ar Maskavu – tā saņēma norādījumus no PSKP Centrālkomitejas un Politbiroja, un tās līderi bieži tika apstiprināti vai mainīti pēc centrālās partijas iniciatīvas. Partija bija galvenais instruments ideoloģiskās kontroles nodrošināšanā, propagandas īstenošanā un sabiedrības mobilizēšanā padomju sistēmas vajadzībām.

1952. gadā partija tika pārdēvēta par Padomju Savienības Komunistisko partiju.

Pēc Staļina nāves 1953. gadā sākās atkušņa periods, kuru aizsāka Ņikita Hruščovs, kritizējot Staļina personības kultu.

Leonīda Brežņeva valdīšanas laikā (1964–1982) PSKP nostiprināja birokrātisku stagnācijas sistēmu, kas nodrošināja politisko stabilitāti, bet kavēja ekonomisko attīstību. 1985. gadā pie varas nāca Mihails Gorbačovs, kurš ieviesa reformas – perestroiku un glasnostj. Tās bija domātas, lai modernizētu sistēmu, taču rezultātā noveda pie politiskās kontroles vājināšanās un sabiedrības demokrātizācijas.

1991. gadā PSKP tika aizliegta pēc neveiksmīgā Augusta puča, un neilgi pēc tam sabruka arī Padomju Savienība. Partija, kas vairāk nekā 70 gadus noteica valsts politisko, ekonomisko un ideoloģisko dzīvi, pārtrauca pastāvēt.

1991. gadā līdz ar PSRS sabrukumu PSKP sadalījās vairākās neatkarīgās partijās. Dažās no valstīm, kuras radās vai tika atjaunotas pēc PSRS sabrukuma (piemēram, Latvijā), PSKP tika aizliegta.