Jānis (mitoloģija)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Anša Cīruļa 1931. gada Rīgas pils sūtņu akreditēšanas griestu glezna „Jānis”

Jānis latviešu mitoloģijā ir dabas gadskārtējās atdzimšanas un auglības dievība, kas cieši saistīta ar ūdeni un uguni.[1]

Cilme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par Jāņi cilmi ir vairākas teorijas, bet nozīmīgākās no tām ir trīs. Latviešu folklorists Kārlis Straubergs Jāni uzskata par pirmskristietības dievību, kuras kults nav saistīts ar kristīgo baznīcu. Viņaprāt, Jānis ir dabas auglības personificējums un vienlaikus arī tās sargs un veicinātājs, kam varētu būt līdzīga cilme kā seno romiešu dievam Jānam. Viņam piekrita ASV latviešu filoloģe E. Lauberte, kas atsaucās uz itāļu zinātnieci R. Petaconi, kas Jāņa vārda cilmi saistīja ar sanskrita darbības vārda sakni yāna-h, kas nozīmē nepārtrauktu kustību ceļu, un pamatojumam minēja dainu „Jānis jāja visu gadu, nu atjāja šovakar.”[2]

Zviedrijas latviešu mitologs Haralds Biezais Jāni vienādoja ar Sauli, bet Jāņu nosaukumu uzskatīja par vēlāku uzslāņojumu pirmskristietības vasaras saulgriežu svētkiem, kuru nosaukums nav saglabājies. Viņaprāt, Jāņa vārds ar Rietumeiropas kristietības tradīcijām no Jāņa Kristītāja latviešu mitoloģijā varētu būt ienācis pēc 13. gadsimta.[2] Savukārt latviešu astronoms Jānis Klētnieks uzskata, ka Jānis ir personificēts Sīriuss, kas mēdz būt visspožākais tieši ap vasaras saulgriežiem, kad dabā novērojams straujš auglības pieaugums.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ilze Vjatere. Mitoloģijas vārdnīca. Rīga : Avots, 2004. 151. lpp. ISBN 978-9-98-475736-0.
  2. 2,0 2,1 2,2 Mitoloģijas enciklopēdija 2. Rīga : Latvijas enciklopēdija. 1994. 183.—184. lpp. ISBN 5-89960-044-6.