Jāņi

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jāņu svinības Vidzemē

Jāņi ir latviešu gadskārtas svētki, ko svin vasaras saulgriežos, dienā kad ir visīsākā nakts un visgarākā diena. Lai gan īsākā nakts parasti ir 21. vai 22. jūnijā, publiskas brīvdienas — Līgo diena un Jāņu diena ir 23. un 24. jūnijā. Dienu pirms Jāņiem agrāk sauca par Zāļu dienu, tagad arī par Līgo dienu.

Jāņu priekšvakarā cilvēki iet vākt puķes, no kurām pin sievietēm vainagus un liek galvā. Vīriešiem vainagi parasti ir no ozola lapām. Līgošana saistīta ar auglību un nelaimju novēršanu.[1]

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nosaukumu "Līgosvētki" 1900. gadā savā Jāņu dziesmu krājumā pirmoreiz lietojis un ieviesis folklorists Emilis Melngailis, kurš gan pēc tam 1928. gadā laikrakstā "Jaunākās Ziņas" raksta:

Izdodams savu pirmo krājumiņu, kuŗā ietilpa tikai Jāņu dziesmas, es (Melngailis), jaunās dienās – 1900. – sekodams ierunātai valodai, ka Jānis nav latvisks, biju izgudrojis jaunu vārdu Līgosvētki, kuŗš nu uz kādu laiku ir nomācis īstos senvārdus: Jāņa diena, Jāņanakti; kā jau bieži muļķība nosēžas goda vietā, galda galā, lai ar uz īsu brīdi."

Emilis Melngailis, "Jaunākās Ziņas", 1928. gads

Tradīcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jāņu vakars Muižeļa namā 1793. gadā (Broce)

Jāņuzāļu plūkšana, mājas un sētas rotāšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pie Jāņuzālēm piederēja gandrīz visi lakstaugi, bet īpaši madaras, ņerbules, debestiņas, āboliņš u.c. Ar tām izpušķoja istabas, sētu, pagalmu, tās vija arī vainagos. No kokiem pušķošanai noderīgas bija bērza meijas un ozola zari. Nekad māju nepušķoja ar apses un alkšņa zariem: tos uzskatīja par ļaunā kokiem.[2] Dažas Jāņuzāles bija jāplūc pusdienā, citas Jāņu vakarā, citas rasas laikā Jāņu rītā. Pēc Paula Einhorna 1627. gadā rakstītā:

Jāņa dienai tiek piešķirts tāds spēks un svētums, ka zālēm, kas tai dienā lasītas, esot lielas un brīnišķīgas īpašības pret ugunsgrēkiem, cilvēku un lopu ļaunām sērgām un slimībām

Pauls Einhorns. "Elkdievības un māņticības atspēkojums"[3]

Pie vārtiem un visām durvīm piesēja pīlādža, ozola vai bērza meijas. Gan istabā, gan klētī un kūtī tika liktas meijas un aiz griestu sijām aizbāzti lauzti ozolu, pīlādžu un liepu zari. Ļauno garu un raganu atvairīšanai izmantoja ērkšķus, dadžus un nātres. Jāņu zāles pēc tam izžāvēja un ziemā vai pavasarī deva govīm tūliņ atnešanās. No Zāļu dienā plūktajām zālēm plaucēta tēja tika dota slimiem cilvēkiem un lopiem. Jāņos plūktos pīlādža zariņus sasēja slotiņā, izžāvēja un lietoja bērna apkvēpināšanai, kad tas bija slims vai nobaidījies, kad kāda ļauna acs to bija nolūkojusi.

Jāņu vainagu vīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vainaga aplis, tāpat kā Jāņu siers un Jāņuguns simbolizēja sauli. Vainagu vīšanai izmantoja dažādus ziedus un ozolu lapas. Ticēja, ka no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts vainags pasargā no nelaimēm un slimībām, atvaira skauģus un nelabvēļus. Ozolu vainagi tika doti puišiem un saimniekam, tie solīja zirgu un bišu svētību.

Jāņuguns dedzināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jāņuguns (arī pūdeļa, pundeļa, Jāņu sveces, raganas dedzināšana) dedzināšana no saules rieta līdz lēktam ir saistīta ar ticējumu par gaismas pārnešanu uz nākamo saules gadu. Uguns dedzināšanas vietai jābūt apkārtnes augstākajā vietā, var izmantot arī darvas mucu vai darvotu riteni kārts galā. Jāņuguns apspīdētie lauki un cilvēki iegūst spēku un auglību.

Dziesmu dziedāšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līgošana jeb Jāņu dziesmu dziedāšana, kas saistīta ar auglības veicināšanu un nelaimju novēršanu. Līgojamais laiks iesākās divas nedēļas priekš Jāņiem, savu augstāko stāvokli sasniedza Jāņu priekšvakarā un pastāvēja līdz Pētera jeb Māras dienai. Pēc tās vairs nedrīkstēja līgot.[4] Līgošanu Jāņu naktī iesāka pēc vakariņām un turpināja visu nakti gandrīz līdz saules lēkšanai vai nu pie Jāņuguns, vai arī ejot no mājas uz māju. Apdziedāšanos Jāņos sauca par aplīgošanu, kalpi aplīgoja kungus un saimniekus, meitas puišus un otrādi.

Jāņa dienā dzēra alu un ēda sieru, lai nākamajā vasarā augtu mieži un govis dotu vairāk piena. Arī aplīgotājus no kaimiņu mājām pacienāja gan ar sieru, gan ar alu.

Jāņu nakts burvestības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jāņu rītā piena raganas skrej rasu traukdamas un saka: "Viss uz mani, viss uz mani!" Ja kāds to dzird, tad lai saka: "Man kaut pusīti!" Tad arī tam piena netrūks.[5] Raganas tērpušās baltās drānās un izlaidušas vaļējus matus, par raganām Jāņos uzskatīja arī sievas, kuras savas burvestības veica kaimiņu tīrumos un lopu laidaros, tiem kaitējot un atņemot svētību.

Papardes zieda meklēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

To atrodot, varēja iegūt bagātību un laimi, izzināt pagātnes un nākotnes noslēpumus. "Kas iegūst papardes ziedu, tas ir laimīgs, jo tam piepildās viss, ko viņš vēlas. Zieda iegūšanu kavē ļauni gari un tikai drošs cilvēks var to iegūt".[6] "Uz slotas kātu Jāņu naktī ir jālec 8 reizes ap 8, kas ir uzvilkts uz zemes. Tanī laikā nedrīkst sarunāties un arī ne smieties. Kad ir to izdarījis, tad uz slotas kāta jāšus ir jāaizlec līdz tuvākam papardes pudurim, bet tikai vienam: tad tas redzēs papardes ziedu ziedam".[7]

Jāņu nakts vaļības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sievas un jaunas meitas galvā lika vainagus un visas kopā dziedāja, dejoja, gāja rotaļās. Ticēja, ka ar erotiskām darbībām var labvēlīgi ietekmēt radīšanas spēku.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zāļu vakars Daugavmalā 18. gadsimtā.
Zāļu un vainagu tirgotāji Daugavmalas tirgū 1920. gados.

Jāņa Kristītāja dienas svinēšana vasaras saulgriežu laikā bija pazīstama visā kristīgajā pasaulē. Tā 1584. gadā Baltazars Rusovs savā Livonijas hronikā rakstīja, ka "Pie jāņugunīm pa visu lielo zemi ar lielu prieku danco, dzied un lēkā". Zināms, ka tajā laikā Rīgas zvejnieki, mastu brāķētāji un pārcēlāji katru gadu pēc saulgriežiem laivās brauca uz Pārdaugavu vai arī uz kādu Daugavas salu, kur, kopā ar ģimenēm un viesiem dedzinot sārtus, līksmoja līdz pat rīta ausmai.

Kad 1759. gadā bagātais latviešu mastu brāķētājs Jānis Šteinhauers nopirka daļu Zasumuižas, kur aizsākās Zāļu vakara svinēšanas tradīcija. Vēlāk svinēšanu pārcēla uz Hermeliņa muižu, pēc tam uz Daugavas labo krastu pie pils. Ap 1790. gadu ieviesās tradīcija arī rīkot svētku uguņošanu uz Daugavas. 1820. gados Rīgas rāte lika pārcelt Daugavmalas Zāļu tirgu pie Šāļu vārtiem Svērtuves ielas galā. 1832. gadā latviešu nedēļas avīze "Tas Latviešu Ļaužu Draugs" sniedza šādu svētku aprakstu:

Tās divi dienas priekš Jāņiem mums, pilsētniekiem, ik gadus īstas prieka dienas. Pirmās dienas vakarā liels puķu tirgus Daugavas malā sākas. Tad zemnieki, kas tuvumā dzīvo, atnes puķes, kroņus un dažādas zāles, dārznieki atved atkal savas visjaukākās un dārgākās preces, un pilsētnieki nāk un pērk – vai nu kroņus bērniem par prieku, vai puķes kādiem mīļiem par dāvanu, vai kumeles, vai mētras un citādas tādas zāles, kas pret dažādām slimībām palīdz. Citi nāk, gribēdami tik skatīties to lielo ļaužu un, spēlmaņiem spēlējot, staigalē līdz pat tumšumam.

"Tas Latviešu Ļaužu Draugs", 1832.

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas Zāļu dienas svinēšana izvērtas par tautas svētkiem. Tika izteikts priekšlikums, ka 22., 23. un 24. jūniju vajadzētu atzīt par nacionālo svētku dienām, 22. jūnijā svinot Varoņu dienu (atceroties uzvaru Cēsu kaujās), 23. jūnijā Zāļu dienu, bet 24. jūnijā Jāņa dienu.[8]

Līdzīgu svētku svinēšanas tradīcijas pasaulē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jāņu ugunskura instalācija Brazīlijā.

Vasaras saulgriežu svinēšana ir sena Eiropas tautu tradīcija, kas īpaši saglabājusies Ziemeļeiropas zemēs — Dānijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Norvēģijā, Somijā, Zviedrijā, bet arī Kanādā (sevišķi Kvebekā), Īrijā un atsevišķās Apvienotās Karalistes daļās (Kornvolā) un ASV. Seno saulgriežu svētku paliekas atrodamas arī dažās Baltkrievijas, Ukrainas, Polijas, Francijas, Itālijas, Maltas, Portugāles un Spānijas tautu tradīcijās.

Nosaukumi citās Baltijas jūras zemēs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • DānijāSankthans
  • IgaunijāJaanipäev
  • LietuvāJoninės, Rasos, Rasa, Rasos šventė, Kupolės, Saulės, Krešės, Vidurvasaris
  • NorvēģijāJonsok, sankthans, jonsvaka, jonsmesse
  • SomijāJuhannus
  • VācijāJohanni, Johannisnacht, Mittsommernacht
  • ZviedrijāMidsommar, (arī Den helige Johannes Döparens dag)

Nosaukumi slāvu valodās runājošas zemēs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vainagu vīšana un peldēšanās Kupalas svētku laikā (V. Gersona glezna, 1897.).

Dažās slāvu valodās saulgriežu svētku svinēšanas tradīcijās saglabājies pagānu dieva Kupalas (Купало, Купа́йло) vārds:

Nosaukumi romāņu valodās runājošas zemēs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Basku zemē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Osvalds Līdeks (1940). Latviešu svētki. Rīga.
  • Pēteris Šmits (1940—1941). Latviešu tautas ticējumi. Rīga.
  • Edīte Olupe (1992). Latviešu gadskārtu ieražas. Rīga.
  • Latviešu tautas dziesmas IV sēj. Rīga, 1982.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Jāņi, Jāņi nu ir klāt!
  2. B. Riekstiņš, "Atpūta" 1932, 17. VI, 22.
  3. Pauls Einhorns. "Elkdievības un māņticības atspēkojums", 1627. Citēts no: Pēteris Šmits. Latviešu tautas ticējumi. Rīga, 1940—1941.
  4. D. Ozoliņš, Jaunroze. No: Pēteris Šmits. Latviešu tautas ticējumi. Rīga, 1940—1941.
  5. A. Zālīte, Bērzpils. No: Pēteris Šmits. Latviešu tautas ticējumi. Rīga, 1940—1941.
  6. B. Riekstiņš, "Atpūta", 1932, 17. VI, 22.
  7. L. Aizupe, Irlava. No: Pēteris Šmits. Latviešu tautas ticējumi. Rīga, 1940—1941.
  8. Anita Bormane (2012. gada 22. jūnijs). Pirmais “līgo” sauciens atskan Rīgā! (latviski). Latvijas Avīze. Atjaunināts: 2015. gada 26. jūnijs.