Jāņi

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jāņu svinības Vidzemē

Jāņi ir latviešu gadskārtas svētki, ko svin vasaras saulgriežos, dienā, kad ir visīsākā nakts un visgarākā diena. Lai gan īsākā nakts parasti ir 21. vai 22. jūnijā, publiskas brīvdienas — Līgo diena un Jāņu diena ir 23. un 24. jūnijā. Dienu pirms Jāņiem agrāk sauca par Zāļu dienu, tagad arī par Līgo dienu.

Tie ir vienīgie plaši svinamie svētki, kuru rituālajā izpildījumā vēl joprojām saglabājušās ļoti senas mūsu senču tradīcijas. Svētku pamatā ir pirmskristīgās tradīcijas, saistītas ar zemkopību, auglības, saules un falla kultu.

Jāņu priekšvakarā cilvēki iet vākt puķes, no kurām pin sievietēm vainagus un liek galvā. Vīriešiem vainagi parasti ir no ozola lapām. Līgošana saistīta ar auglību un nelaimju novēršanu.[1]

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Matīss Ārons citēdams Garlību Merķeli, raksta: „Tagadējā Jāņa dienā visa latvju tauta svin savus vecu vecos Līgā svētkus, līgodama, diedama, priecādamās.”

Nosaukumu Līgosvētki 1900. gadā savā Jāņu dziesmu krājumā lietojis arī folklorists Emilis Melngailis, kurš gan pēc tam 1928. gadā laikrakstā „Jaunākās Ziņas” raksta:

„Izdodams savu pirmo krājumiņu, kuŗā ietilpa tikai Jāņu dziesmas, es (Melngailis), jaunās dienās – 1900. – sekodams ierunātai valodai, ka Jānis nav latvisks, biju izgudrojis jaunu vārdu Līgosvētki, kuŗš nu uz kādu laiku ir nomācis īstos senvārdus: Jāņa diena, Jāņanakti; kā jau bieži muļķība nosēžas goda vietā, galda galā, lai ar uz īsu brīdi.”

Emilis Melngailis „Jaunākās Ziņas” 1928. gads

Līdz pat šodienai ar nosaukumu Līgosvētki apzīmē Zāļu dienu, Jāņa nakti un Jāņu dienu.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zāļu vakars Daugavmalā 18. gadsimtā.

Vasaras saulgriežu laikā līdz zemei nonāk visvairāk saules gaismas. Šī enerģija dabā veicina dzīvības vairošanos un augšanu, tāpēc ļoti daudzās pirmatnējās kultūrās šīs dienas tiek svinētas. Tā ir arī viena no vissenākajām Eiropas tautu tradīcijām, kas iezīmē laika cikliskumu un kalpo par atskaites punktu kalendāram. Pēc savas nozīmes tie bija vissvarīgākie gada svētki. Visu nakti jākurina ugunskurs, lai nodrošinātu gaismas pāreju no viena saules gada otrā. Ugunskurā tika dedzināti pērnie vainagi un mesti ziedokļi — lai nākamais cikls būtu auglīgs druvām, cilvēkiem un zvēriem. Tāpēc arī erotiskās darbības, bet par to visu atbildīgs bija Jāņa Tēvs. Arī romiešu mitoloģijā dievs Jānuss (Ianus, izrunā [ˈjaː.nus]) atbild par galu un sākumu. Jaunais cikls (gads) bija jāsagaida tīram - pēc pusnakts bija jāmazgājas rasā, ezerā vai upē. Tāpat arī lēkšana pāri ugunskuram nodrošina attīrīšanos. Visi ciemiņi bija kārtīgi jāpacienā. Līdz ar kristietības parādīšanos visi agrākie svētki tika aizstāti un piedēvēti kādam nozīmīgam kristiešu notikumam. Tā šos svētkus kristīgā baznīca mēģināja aizstāt ar (Iohannes Baptista) jeb Jāņa Kristītāja dienas svinēšanu.

Zāļu un vainagu tirgotāji Daugavmalas tirgū 1920. gados.

1584. gadā Baltazars Rusovs savā Livonijas hronikā rakstīja, ka „Pie jāņugunīm pa visu lielo zemi ar lielu prieku danco, dzied un lēkā”. Zināms, ka tajā laikā Rīgas zvejnieki, mastu brāķētāji un pārcēlāji katru gadu pēc saulgriežiem laivās brauca uz Pārdaugavu vai arī uz kādu Daugavas salu, kur, kopā ar ģimenēm un viesiem dedzinot sārtus, līksmoja līdz pat rīta ausmai.

Kad 1759. gadā bagātais latviešu mastu brāķētājs Jānis Šteinhauers nopirka daļu Zasumuižas, kur aizsākās Zāļu vakara svinēšanas tradīcija. Vēlāk svinēšanu pārcēla uz Hermeliņa muižu, pēc tam uz Daugavas labo krastu pie pils. Ap 1790. gadu ieviesās tradīcija arī rīkot svētku uguņošanu uz Daugavas. 1820. gados Rīgas rāte lika pārcelt Daugavmalas Zāļu tirgu pie Šāļu vārtiem Svērtuves ielas galā. 1832. gadā latviešu nedēļas avīze „Tas Latviešu Ļaužu Draugs” sniedza šādu svētku aprakstu:

Tās divi dienas priekš Jāņiem mums, pilsētniekiem, ik gadus īstas prieka dienas. Pirmās dienas vakarā liels puķu tirgus Daugavas malā sākas. Tad zemnieki, kas tuvumā dzīvo, atnes puķes, kroņus un dažādas zāles, dārznieki atved atkal savas visjaukākās un dārgākās preces, un pilsētnieki nāk un pērk – vai nu kroņus bērniem par prieku, vai puķes kādiem mīļiem par dāvanu, vai kumeles, vai mētras un citādas tādas zāles, kas pret dažādām slimībām palīdz. Citi nāk, gribēdami tik skatīties to lielo ļaužu un, spēlmaņiem spēlējot, staigalē līdz pat tumšumam.

„Tas Latviešu Ļaužu Draugs” 1832.

Vēl 18. gs. beigās pie kādas nopostītas baznīcas Vīlandes apkārtnē Jāņu vakarā sapulcējušies tūkstošiem cilvēku. Uz drupām dedzināta Jāņuguns, kurā ļaudis metuši ziedojumus. Šķīstīšanās nolūkos sievietes kailas dejojušas ap drupām, citi turpat sēdējuši, ēduši un dzēruši.[2]

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas 1918. gadā, Zāļu dienas svinēšana izvērtās par tautas svētkiem. Tika izteikts priekšlikums, ka 22., 23. un 24. jūniju vajadzētu atzīt par nacionālo svētku dienām, 22. jūnijā svinot Varoņu dienu (atceroties uzvaru Cēsu kaujās), 23. jūnijā Zāļu dienu, bet 24. jūnijā Jāņa dienu.[3]

1990. gada 3. oktobrī likumā „Par svētku un atceres dienām” Līgo svētki atkal tika atzīti par valsts svētku dienām.

Tradīcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jāņu vakars Muižeļa namā 1793. gadā (Broce)

Jāņuzāļu plūkšana, mājas un sētas rotāšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pie Jāņuzālēm piederēja gandrīz visi lakstaugi, bet īpaši madaras, ņerbules (nārbuļi jeb zilgalvītes), debestiņas, āboliņš u.c. Ar tām izpušķoja istabas, sētu, pagalmu, tās vija arī vainagos. No kokiem pušķošanai noderīgas bija bērza meijas un ozola zari. Nekad māju nepušķoja ar apses un alkšņa zariem: tos uzskatīja par ļaunā kokiem.[4] Dažas Jāņuzāles bija jāplūc pusdienā, citas Jāņu vakarā, citas rasas laikā Jāņu rītā. Pēc Paula Einhorna 1627. gadā rakstītā:

Jāņa dienai tiek piešķirts tāds spēks un svētums, ka zālēm, kas tai dienā lasītas, esot lielas un brīnišķīgas īpašības pret ugunsgrēkiem, cilvēku un lopu ļaunām sērgām un slimībām

Pauls Einhorns „Elkdievības un māņticības atspēkojums”[5]

Pie vārtiem un visām durvīm piesēja pīlādža vai bērza meijas. Gan istabā, gan klētī un kūtī tika liktas meijas un aiz griestu sijām aizbāzti nolauzti ozolu, pīlādžu un liepu zari. Ļauno garu un raganu atvairīšanai izmantoja ērkšķus, dadžus un nātres. Jāņu zāles pēc tam izžāvēja un ziemā vai pavasarī deva govīm tūliņ pēc atnešanās. No Zāļu dienā plūktajām zālēm plaucēta tēja tika dota slimiem cilvēkiem un lopiem. Jāņos plūktos pīlādža zariņus sasēja slotiņā, izžāvēja un lietoja bērna apkvēpināšanai, kad tas bija slims vai nobaidījies, kad kāda ļauna acs to bija nolūkojusi.

Jāņu vainagu vīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vainaga aplis, tāpat kā Jāņu siers un Jāņuguns simbolizēja sauli. Vainagu vīšanai izmantoja dažādus ziedus. Ticēja, ka no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts vainags pasargā no nelaimēm un slimībām, atvaira skauģus un nelabvēļus. Tā kā ozoli bija svēti koki, pēc senākajām tradīcijām ozolu vainagu valkāt varēja tikai vīrs vārdā Jānis, viņš arī bija Jāņa Tēvs un galvenā svētku persona. Neviena sieviete viņam nedrīkstēja atteikt dejot. Tāpēc arī tik daudz bērniem ir vārds Jānis. Ar ozola vainagiem svētīja zirgus, bites. Arī govīm gani vija vainagus.

Jāņuguns dedzināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jāņuguns (arī pūdeļa, pundeļa, Jāņu sveces, raganas dedzināšana) dedzināšana no saules rieta līdz lēktam ir saistīta ar ticējumu par gaismas pārnešanu uz nākamo saules gadu. Uguns dedzināšanas vietai jābūt apkārtnes augstākajā vietā, var izmantot arī darvas mucu vai darvotu riteni kārts galā. Tiek sadedzināti pērnie vainagi. Jāņuguns apspīdētie lauki un cilvēki iegūst spēku un auglību. Tāpēc visu nakti nedrīkst gulēt.

Dziesmu dziedāšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līgošana ir Jāņu dziesmu dziedāšana, kas saistīta ar auglības veicināšanu un nelaimju novēršanu. Zemkopjiem ir ļoti svarīgi, lai druvas un pļavas vējā līgotos, jo ja labība nav padevusies - viņa vēl nelīgojas. Līgojamais laiks iesākās divas nedēļas priekš Jāņiem, savu augstāko stāvokli sasniedza Jāņu priekšvakarā un pastāvēja līdz Pētera jeb Māras dienai. Pēc tās vairs nedrīkstēja līgot.[6] Līgošanu Jāņu naktī iesāka pēc vakariņām un turpināja visu nakti gandrīz līdz saules lēkšanai pie Jāņuguns un arī ejot no mājas uz māju. Apdziedāšanu Jāņos sauc par aplīgošanu - kalpi aplīgoja kungus un saimniekus, meitas puišus un otrādi. Kad vienā mājā visi bija aplīgoti, tad līgotāji devās uz nākamo, pa ceļam līgojot un noskatoties vai nākamajām mājām piederošie lauki ir sakopti.

Alus un siers[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jāņa dienā dzēra alu un ēda Jāņu sieru, lai nākamajā vasarā augtu mieži un govis dotu vairāk piena. Arī aplīgotājus no kaimiņu mājām pacienāja gan ar sieru, gan ar alu.

Jāņu nakts burvestības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jāņu rītā piena raganas skrej rasu traukdamas un saka: "Viss uz mani, viss uz mani!" Ja kāds to dzird, tad lai saka: "Man kaut pusīti!" Tad arī tam piena netrūks.[7] Raganas tērpušās baltās drānās un izlaidušas vaļējus matus, par raganām Jāņos uzskatīja arī sievas, kuras savas burvestības veica kaimiņu tīrumos un lopu laidaros, tiem kaitējot un atņemot svētību. Ugunī tiek mesti ziedojumi auglībai.

Jāņu nakts vaļības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sievas un jaunas meitas galvā lika vainagus un visas kopā dziedāja, dejoja apkārt ugunskuram, gāja rotaļās. Ticēja, ka ar erotiskām darbībām var labvēlīgi ietekmēt radīšanas spēku.

Peldēšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunais cikls bija jāsagaida tīram - pēc pusnakts bija plikam jāmazgājas rasā, ezerā vai upē.

Papardes zieda meklēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

To atrodot, varēja iegūt bagātību un laimi, izzināt pagātnes un nākotnes noslēpumus. „Kas iegūst papardes ziedu, tas ir laimīgs, jo tam piepildās viss, ko viņš vēlas. Zieda iegūšanu kavē ļauni gari un tikai drošs cilvēks var to iegūt”.[4] "Uz slotas kātu Jāņu naktī ir jālec 8 reizes ap 8, kas ir uzvilkts uz zemes. Tanī laikā nedrīkst sarunāties un arī ne smieties. Kad ir to izdarījis, tad uz slotas kāta jāšus ir jāaizlec līdz tuvākam papardes pudurim, bet tikai vienam: tad tas redzēs papardes ziedu ziedam".[8]

Lēkšana pār ugunskuru[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad uguns jau mazāka drosmīgākie lec pāri ugunskuram pa vienam vai pāros, tādā veidā sevi attīrot.

Līdzīgu svētku svinēšanas tradīcijas pasaulē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jāņu ugunskura instalācija Brazīlijā.

Vasaras saulgriežu svinēšana ir sena Eiropas tautu tradīcija, kas īpaši saglabājusies Ziemeļeiropas zemēs — Lietuvā Igaunijā, Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā, bet arī Kanādā (sevišķi Kvebekā), Īrijā un atsevišķās Apvienotās Karalistes daļās (Kornvolā) un ASV. Seno saulgriežu svētku paliekas atrodamas arī dažās Baltkrievijas, Ukrainas, Polijas, Francijas, Itālijas, Maltas, Grieķijas, Spānijas un Portugāles tautu tradīcijās. Tāpat Ibicas salā šajā laikā lec pāri 9 ugunskuriem.

Nosaukumi citās Baltijas jūras zemēs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • DānijāSankthans
  • IgaunijāJaanipäev
  • LietuvāJoninės, Rasos, Rasa, Rasos šventė, Kupolės, Saulės, Krešės, Vidurvasaris
  • NorvēģijāJonsok, sankthans, jonsvaka, jonsmesse
  • SomijāJuhannus
  • VācijāJohanni, Johannisnacht, Mittsommernacht
  • ZviedrijāMidsommar, arī Den helige Johannes Döparens dag

Nosaukumi slāvu valodās runājošas zemēs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vainagu vīšana un peldēšanās Kupalas svētku laikā (V. Gersona glezna, 1897.).

Dažās slāvu valodās saulgriežu svētku svinēšanas tradīcijās saglabājies pagānu dieva Kupalas (Купало, Купа́йло) vārds:

Nosaukumi romāņu valodās runājošas zemēs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Basku zemē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ziedonis Kārkliņš „Jāņi, Jāņu tradīcijas, Vasaras Saulgrieži”
  2. Elza Siliņa „Latviešu tautas dejas izcelsme un attīstība” — Avots, Rīga 1982.
  3. Anita Bormane. «Pirmais „līgo” sauciens atskan Rīgā!». Latvijas Avīze (latviski), 2012. gada 22. jūnijs. Skatīts: 2015. gada 26. jūnijs.
  4. 4,0 4,1 B. Riekstiņš, — Atpūta Nr. 17., 22.04.1932.
  5. Pauls Einhorns „Elkdievības un māņticības atspēkojums”. — 1627.
  6. D. Ozoliņš, Jaunroze. Citēts no: Pēteris Šmits „Latviešu tautas ticējumi”. — Latviešu Folkloras Krātuve, Rīga 1940. I d.
  7. A. Zālīte, Bērzpils. Citēts no: Pēteris Šmits „Latviešu tautas ticējumi”. — Latviešu Folkloras Krātuve, Rīga 1941. II d.
  8. L. Aizupe, Irlava. Citēts no: Pēteris Šmits „Latviešu tautas ticējumi”. — Latviešu Folkloras Krātuves apg., Rīga 1940.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Osvalds Līdeks „Latviešu svētki”. — Rīga 1940.
  • Pēteris Šmits „Latviešu tautas ticējumi”. — Latviešu Folkloras Krātuves apgāds, Rīga 1940.
  • „Latviešu tautas dziesmas”. — Rīga 1982. IV sēj.
  • Edīte Olupe „Latviešu gadskārtu ieražas”. — Avots, Rīga 1992. ISBN 5401006470
  • Kārlis Skalbe „Pasakas”. — Apgāds Sējējs, Augsburg 1946. (Papardes zieds)
  • Diāna Karaša „Latviskās sadzīves tradīcijas un godi”. — Zinātne, Rīga 1991.
  • Māra Šterna „Senā gadskārta”. — Zinātne, Rīga 1998. ISBN 5796612042
  • Helmi Stalte „Gadskārtu ieražas - Līgo”. — E. Melngaila Tautas mākslas centrs, Rīga 1989.
  • Silvija Silava „Visi gaida Jān̦u dienu - Līgo dziesmas”. — Liesma, Rīga 1991.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]